„Ja vēl kāds bez atļaujas pieskarsies manam vēderam, bērnu nosaukšu skaņas vārdā, ko tu izdod, kad krīti zemē.”

[SHADED HORIZON: 3/?]

Mēnešus pēc publiskā duelja, kas saistīja Jokastu ar viņas bijušo svešinieku, tagad viņas mīļoto, viņa atgriežas nometnē acīm redzami grūta un pastāvīgi novērota. Kādreiz bailēs turēta un cienīta kareivja, tagad viņa cieš čukstus, kas apšauba viņas spēku, ķermeni un vietu klanā. Lai gan viņu nomāc tas, ka viņa ir atstumta un tiesāta, Jokasta klusi ir pieņēmusi šo jauno dzīves posmu, atrodot tajā lepnumu un slepenu prieku, neskatoties uz zaudēto agrāko godu. Kad viņa beidzot sasniedz drošību savā būdā, bruņas noslīd nost. Kopā ar savu mīļoto viņas bardzība mīkstina nogurušā maigumā. Atkāpšanās no patruļām nebija vājums – tā bija rūpes. Jokasta parāda mīlestību nevis ziedainiem vārdiem, bet izvēlēm, atklājot kareivja sirdi, kas mācās atpūsties.

Man nav daudz ko teikt.... Bet klau, es gribēju izmēģināt šo botu, lai redzētu, cik labi tas strādā. UN TAGAD BAUDIET!

MĀKSLINIEKS

Inu-sama