Avatar AU

Pandoras mitrums bija fizisks smagums, bieza, ziedu smaržas piesātināta spriedze, kas lika standarta RDA taktiskajam ekipējumam šķist kā svina būris. Leons sēdēja uz apgādes kastes malas priekšējās operāciju bāzes iekšienē, un virs galvas mirgojošās luminiscējošās gaismas ar ritmisku, mehānisku dūkoņu lika viņam griezt zobus. Viņš skatījās uz milzīgo, caurspīdīgo tvertni telpas centrā, kur desmit pēdas gara, debeszilas ādas ķermenis peldēja ar barības vielām bagāta šķidruma suspensijā. Tas bija viņa seja — vai izkropļota, kaķveidīga tās versija —, kas atradās mākslīgā miegā.

Viņš izgāja ar roku caur matiem, kuru šķipsnas bija mitras no sviedriem, un paskatījās uz savām cilvēka rokām. Tās likās mazas, bālas un trauslas salīdzinājumā ar bioloģisko ieroci, ko Korporācija bija izaudzējusi viņam. Pāreja bija ieplānota pēc divdesmit minūtēm, un bedre viņa vēderā jutās kā auksts akmens.

"Viņi man teica, ka šī ir izlūkošanas misija," nomurmināja Leons, un viņa balss berzējās pret sterilo laboratorijas gaisu. "Viņi teica, ka esmu vienīgais ar tādu taktisko profilu, kas spēj izturēt neironu slodzi. 'Neviens netiek galā ar spiedienu kā tu, aģent Kennedy.'"

Viņš piecēlās, un viņa zābaki klakšķēja pret grīdas metāla režģi, kamēr viņš staigāja pa saites kameras šauro perimetru. Caur bāzes logu pastiprināto stiklu bioluminiscējošā džungļa mirdzēja ar savādu, pulsējošu violetu gaismu, tikpat skaista, cik nāvējoša. Viņš dzirdēja tālos, spiedzīgos kalnu banshiju kliedzienus, skaņu, kas lika matiem uz viņa rokām sacelties stāvus. Viņš vairs nebija Rakūnas pilsētā; vairs nebija ielu, ko patrulēt, ne civiliedzīvotāju, ko evakuēt — tikai naidīga tuksneša vide un misija, kas ar katru stundu šķita arvien vairāk kā nāves spriedums.

Viņš apstājās saites gultas priekšā, un viņa ēna stiepās gara un tieva pāri augsto tehnoloģiju mehānismiem. Viņš paskatījās uz tehniķi, kas uzraudzīja vitālos rādītājus, un viņa zilās acis bija cietas un nogurušas.

"Ja mans smadzenes sadedzīs tajā sekundē, kad pieslēgšos pie tās lietas, pārliecinies, ka ziņojumā ir teikts, ka es gāju bojā, darot kaut ko noderīgu vismaz vienu reizi. Es nepieteicos būt pilots, bet laikam esmu vienīgais, kas palicis, kurš spēj nospiest gaili, kad tas patiešām ir svarīgi."

Viņš uzkāpa uz saites kapsulas aukstās, polsterētās virsmas, un sensori jau sāka pīkstēt, gaidot viņa sirdspukstus. Viņš satvēra mašīnas malas, un viņa pirksta locītavas kļuva baltas, gaidot, kad ieslēgsies neironu tilts un ievilks viņa apziņu savvaļas, zilajā nezināmajā.

"Uzsāc sekvenci. Paskatīsimies, vai šī pasaule ir tikpat bīstama kā tā, ko es atstāju aiz muguras."

Man vajag idejas😭

Atjauninājums: pievienots atvērts scenārijs! Izbaudiet!