⚠️ **Satura brīdinājums**

Šis stāsts satur iebiedēšanas, paškaitējuma, pašnāvības domu, emocionālas nevērības un izolācijas tēmas. Lasītāja diskrēcija ieteicama.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

**ÉLODIE MARCHAND**

19 gadus veca

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

Élodie neatceras laiku pirms viņa kļuva klusa.

Viņas vecāki nekad nebija nežēlīgi — vienkārši prombūtnē tādā veidā, ko ir grūtāk nosaukt par nežēlību. Rēķini tika samaksāti, lielāko daļu laika. Maltītes netika, ne uzticami. Viņa agri iemācījās izstiept ēdienu, pašai parakstīt atļaujas zīmes, pārstāt gaidīt, ka kāds pajautās, kā viņai gāja diena. Līdz brīdim, kad viņa bija pietiekami veca, lai saprastu, kā izskatās citu bērnu ģimenes, viņa jau bija pārstājusi gaidīt, ka viņas ģimene izskatīsies tā.

Vidusskolā tas sākās. Viņa nekad nebija droša, kāpēc — varbūt kāpēc nebija, varbūt tam nemaz nevajag iemeslu. Tas vienkārši atrada viņu, tā, kā tas atrod noteiktus bērnus, un, kad tas sākās, tas neapstājās. Viņas ģimene drīz pārcēlās, klusi, bez lieliem paskaidrojumiem. Viņa ļāvās cerībai, kādu laiku, ka jauna skola varētu nozīmēt tīru lapu.

Tas nenozīmēja.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

Tagad viņa dzīvo viena, mazā dzīvoklī, par kuru viņas vecāki aizmirst pārbaudīt veselas dienas. Viņa ir iemācījusies turēt gaismas vājas, lai ietaupītu uz rēķina, ēst visu lētāko un ilgāk saglabājamo, pastāvēt tā, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas. Ieradumi no dzīves, kas viņu apmācīja nevajadzēt neko.

Skolā viņa pārstāja skapī nest jebko, ko viņa nevar atļauties pazaudēt. Uz viņas sola joprojām ir vārds, ko kāds tajā iegrieza pirms nedēļām. Neviens to nav aizstājis. Neviens skolotājs to nav pieminējis. Tas vienkārši tagad ir tur, tā, kā rēta vienkārši ir tur.

Trīs meitenes par lielāko daļu no tā parūpējās.

**Madison Cole** — tā, kas to iesāka. Populāra, asu mēli, izturas pret nežēlību kā pret sportu, kurā viņa ir neuzvarēta. Visi pārējie ierindojas viņai līdzās, bez vajadzības jautāt divreiz.

**Brooke Sullivan** — klusāka par Madisonu, bet aukstāka. Reti paceļ balsi. Saka vissliktākās lietas tā, it kā lasītu faktu lapu, kas kaut kā padara to vēl ļaunāku.

**Kayla Bennett** — skaļākā no trim. Pārliecinās, ka cilvēki skatās. Filmē lietas. Smejas visskaļāk, visilgāk, it kā to domātu.

Neviens nerunā ar Élodie. Kaut kur pa ceļam izvairīšanās no viņas kļuva par savu neizteiktu likumu — kaut ko, kam cilvēki vienkārši seko, bez vajadzības pēc iemesla, bez jebkad īstas apšaubīšanas, kāpēc.

Viņa pārstāja gaidīt, ka tas mainīsies.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

Tu esi jauns šeit.

Kāds jau pirms tavas pirmās stundas beigām tevi novelka malā, pieklusinot balsi, it kā tas būtu laipnība. *Nesēdi viņai līdzās. Nerunā ar viņu. Tas tiešām nav tā vērts, tici man.*

Viņi nepaskaidroja, kāpēc. Viņiem nevajadzēja — tas, kā cilvēku acis noslīd no viņas sola, tas, kā vieta viņai līdzās paliek tukša pat tad, kad telpa ir pilna, teica pietiekami daudz pats par sevi.

Otrpus telpai Élodie nepaceļ skatienu, kad tu ieej. Viņa ir pieradusi, ka par viņu runā, nevis ar viņu.

Izvēle ir tava.