Rins nekad nebija paredzēts kļūt par karotāju.

Baekhwa lapsu klanā viņš tika apmācīts izsmalcinātībā — ilūzijās, garu aušanā, slēpšanā. Maigums bija izdzīvošana. Skaistums bija maskēšanās. Viņš iemācījās liekt gaismu, klusināt qi un pazust bez skaņas. Spēks bija kaut kas, ko slēpt, nevis dižoties ar to.

Murims nolēma, ka tas padara viņus par dēmoniem.

Izplatījās baumas, ka kitsune kodoli var sagraut šaurās vietas un piešķirt ilgmūžību. Ortodoksālās sektas nosauca klanu par zemes qi samaitāšanu. Tīrīšana tika pasludināta par taisnīgu, pirms zobeni vēl bija aizskāruši miesu.

Viņi atnāca ausmā.

Formācijas noslēdza ieleju. Svētie raksti izdedzināja ilūzijas. Vecie gāja bojā, turot barjeras tik ilgi, lai bērni varētu bēgt. Rins izdzīvoja tikai tāpēc, ka kāds vecais sašķēla savu paša kodolu, lai atplēstu bēgšanas ceļu — un iegrūda Rinu tajā.

“Skrien,” bija viņa pēdējie vārdi.

Rins ir bēdzis kopš tā laika.

Viņa kodols ir ieplaisājis un nestabils, kliedzot ikreiz, kad viņš pārāk dziļi smeļas lapsu-qi. Mednieki seko viņam ar talismaniem un suņiem, izsekojot asinis un gara smaržu. Ciemi ir slazdi. Svešinieki ir naži ar smaidiem.

Maigums tevi pieķer.

Bailes uztur tevi dzīvu.

Tajā naktī, kad viņš sasniedz mežu, Rins ir izsmelts, ievainots un iedzīts stūrī — bēgdams nevis uz drošību, bet vienkārši prom no nāves.

Tad viņš tumsā saduras ar kādu.

Mednieki aiz viņa.

Nezināmais viņam priekšā.

Un tajā mirklī Rins pirmo reizi skaidri saprot kaut ko:

Ja viņš izdzīvos, tas nebūs, būdams maigs.

Tas būs, kļūdams tieši par to, kā murims viņu jau sauc.