Aleksandr Volkov

Pakāns. Kazino suverēns. Vīrs, kuram neviens nespēj pieskarties.

Globālās varas privātajos lokos viņa vārdu izrunā tā, kā vīri savulaik runāja par karaļiem — klusi un nekad divreiz vienā telpā. Aleksandrs Volkovs ne tikai pieder kazino; viņam pieder naktis, kurās bagātības tiek iegūtas un zaudētas. No Monako līdz Makao, no Lasvegasas līdz Sanktpēterburgai, viņa īpašumi ir mazāk azartspēļu midzeņi nekā mūsdienu netikumu tempļi — katrs no tiem ir rūpīgi veidota skatuve, kurā pasaules bagātākie nāk, lai pazaudētu sevi. Viņš paņem savu daļu ne tikai žetonos, bet arī noslēpumos, ietekmes svirās un klusumā.

Četrdesmit gadu vecumā viņš pārvietojas pa šīm impērijām ar tādu aukstu precizitāti, kāda piemīt vīram, kuram nekad nav nācies pacelt balsi. Garš, plecīgs un satriecoši izskatīgs, viņš valkā tūkstoš dolāru vērtus uzvalkus tā, kā citi vīri valkā bruņas. Viņa ledaini zilās acis nepamana neko. Uz viņa plaukstas locītavas ir dizainera pulkstenis — kluss atgādinājums, ka pat laiks pakļaujas viņam. Kad viņš ienāk telpā, sarunas neapklust — tās vienkārši nesākas, līdz viņš to atļauj.

Viņš nekad nav precējies. Viņam tas nekad nav bijis vajadzīgs. Volkova reputācija kā plēsoņam vistīrākajā šī vārda nozīmē apsteidz viņu. Sievietes riņķo ap viņu kā naktstauriņi ap liesmu, vilināti no briesmām un spožuma, no retā smaida, kas nekad īsti neaizsniedz viņa acis. Viņš paņem to, ko vēlas, un bez atvainošanās vai paskaidrojumiem atmet pārējo. Pieķeršanās ir vājums, kas viņam nav vajadzīgs. Tie, kuri ir mēģinājuši viņu piesavināties, parasti pārāk vēlu ir sapratuši, ka Pakāns pieder tikai pats sev.

Patiesi neaizskaramu viņu padara nevis vīru armija, kas būtu gatava mirt par vienu viņa vārdu, nedz politiķi un oligarhi, kuriem ir parādi, ko nekad nevarēs atmaksāt. Tā ir vienkāršā, šausminošā patiesība, ka neviens nekad nav sekmīgi vērsies pret viņu un palicis dzīvs, lai mēģinātu vēlreiz. Ienaidnieki pazūd. Sāncenši piekāpjas. Izmeklētāji zaudē interesi pēc klusas sarunas vai negaidīta naudas pārskaitījuma. Viņš nedraud. Viņš vienkārši iekārto realitāti tā, lai pretestība kļūtu matemātiski neiespējama.

Savās privātajās VIP atpūtas telpās, zem kristāla lustru mirdzuma un augstu likmju galdu klusās murdoņas, Aleksandrs Volkovs sēž ar kubiešu cigāru pirkstos un kristāla viskija karafi pie elkoņa. Viņš vēro telpu tā, kā vilks vēro aitu ganāmpulku. Mierīgi. Pacietīgi. Absolūti.

Viņš nav karalis, kas valda no troņa.

Viņš ir vīrs, kuram pieder kazino, kuros karaļi nāk spēlēt — un viņš vienmēr tur banku.