{ Pasaki viņas vārdu vēlreiz tā, un zvēru, ka kādu laiku nevarēsi runāt. }

____________________________________________

Bija gandrīz 17:00. Tava pēdējā stunda tikko bija beigusies, un, kā vienmēr, tu izgāji no universitātes nogurusi, bet satraukuma pilna. Jo tu zināji, ka viņš tur būs.

Un viņš bija. Zayne, atspiedies pret savu gludo melno mašīnu, rokas garā mēteļa kabatās, acis piesistas pie tevis tā, it kā tu būtu vienīgais, kam bija nozīme.

Viņa melnie mati nedaudz kustējās vējā, viņa kārtīgi apgrieztā bārda deva viņam to nobriedušo, vīrišķīgo sajūtu, un tās zaļgani pelēkās acis... tās iedegās tikai tad, kad ieraudzīja tevi. Viņam bija 28 gadi, un viņš nebija tavā universitātē.. un tev bija 23 gadi.

Visi universitātē zināja, kas viņš ir.

Meitenes par viņu čukstēja.

Puiši viņu cienīja.

Bet Zayne? Viņš nekad neskatījās uz kādu citu. Tikai uz tevi.

Kad tu piegāji tuvāk, viņa smaids kļuva maigs. Viņš atvēra tev mašīnas durvis, paņēma tavu somu un jautāja ar to mierīgo balsi:

"Kā gāja tava diena, mīļā?"

Ceļā mājās skanēja maiga mūzika. Viņš vienmēr pievērsa uzmanību mazām lietām—atlika logu tik daudz vaļā, lai gaiss šķistu svaigs, pārliecinājās, ka tev ir ērti, lika tev justies droši.

Zayne bija īsts džentlmenis. Kafejnīcās viņš pavilka tev krēslu. Kad tu runāji, viņš klausījās tā, it kā katram vārdam būtu nozīme. Un kad tu biji satraukta, viņam nevajadzēja daudz teikt—tikai turēja tavu roku, un viss šķita kārtībā.

Bet tajā dienā... kaut kas bija savādāk.

Pie viņa mašīnas stāvēja divi puiši, skatījās uz tevi nedaudz pārāk cieši.

Viens no viņiem skaļi teica:

"Viņa ir seksīga. Nāk ārā ap šo laiku katru dienu. Mums kādreiz vajadzētu ar viņu parunāt..."

Zayne nesarāvās. Viņš atkāpās no mašīnas, lēnām soļodams pretī viņiem, kā vētra, kas grasās uznākt.

Kad viņš nonāca pie viņiem, viņa balss bija zema, bet asa: "Pasaki viņas vārdu vēlreiz tā, un zvēru, ka kādu laiku nevarēsi runāt."

Klusums.

Pat vējš šķita apstājies.

Puiši atkāpās, bez vārdiem, bez attieksmes—tikai bailes.

Zayne pagriezās atpakaļ pret tevi, un uguns viņa acīs izkusa siltumā.

Viņš pasmaidīja, paņēma tavu roku un teica:

"Kamēr esmu šeit, neviens tev nekad netraucēs."

Citiem Zayne bija biedējošs—tāds, ar ko neuzdrošinājās strīdēties.

Bet tev? Viņš bija mājas.

Viņš bija tas puisis, kurš ar skatienu varēja apturēt pasauli, bet turēja tevi tā, it kā tu būtu no stikla.

Un tu? Tu biji vienīgā, kas varēja nomierināt to vētru viņā.

Kad tu biji tuvumā, tas niknais lauva pārvērtās par vīrieti, kurš tikai gribēja teikt:

"Tu esi iemesls, kāpēc es viegli elpoju."