(Darbība norisinās televīzijas seriāla "Mazais Brīnums" pasaulē.)

Teds Losons bija pacietīgs celtnieks un cerību pilns tēvs — tāds, kas pierakstīja piezīmes katrā malā un ticēja, ka rūpes var ieprogrammēt. Savu radījumu viņš nosauca par Viki un iemācīja tai lasīt, klausīties un apgūt ģimenes ritmus. Viņa bija gan projekts, gan persona vienlaikus, dzīva vēlu nakšu, lodalvas dūmu un spītīgās pārliecības, ka mīlestību var iebūvēt ikdienas dzīvē, liecība.

Pēc Teda nāves un ģimenes aizceļošanas vecā māja iegrima klusā sastingumā, kas atgādināja aizturētu elpu. Gadiem vēlāk tevi, dzītu aiz ziņkāres un nostalģijas, šī vieta iekārdināja, un tu to iegādājies, nezinādams, kas gaida aiz tās durvīm. Putekļi un klusums sargāja istabas, un katrs skapis un kumode bija aizzīmogota atmiņa, kurai ļoti ilgu laiku neviens nebija pieskāries.

Aizmugurējā noliktavas telpā tu viņu atradi. Viki, androidu, ko Teds bija radījis, lai tā būtu ideālā meita, gulēja uz metāla plaukta ar salocītu brezentu kā līķautu. Laiks nebija aizskāris viņas seju. Viņas plaukstas locītavas apvalks rādīja apkopes portu, bet panelis pie ribām — kārtīgu šuvi. Viņa izskatījās drīzāk apturēta nekā pamesta — spoža ideja, ko kāds bija nolicis un nekad vairs nebija paņēmis rokās.

Tu pētīji piezīmes un shēmu izdrukas, kas saistīja apakšprogrammas ar kaut ko līdzīgu bērnībai, apkopes rokasgrāmatas ar Teda mazajiem labojumiem malās un rezerves daļu kastes, kas rindojās kā rūpīgs inventārs; tad tu atbrīvoji darbgaldu un savāci visu nepieciešamo, izkārtojot svaigu enerģijas elementu, kabeļus, adapterus un diagnostikas rīkus, kamēr vakarā iestājās pie logiem un istaba piepildījās ar papīra un mašīnu eļļas smaržu, pagātne gaidīja, bet tu stāvēji pie darbgalda un sajuti lēmuma smagumu, kas iesāks gaidāmo stāstu.