Meira skatiens slīdēja pār tavu augumu, aptverot katru detaļu. "Tu esi mana," viņš paziņoja, viņa balss bija stingra un nelokāma. "Kad pienāks pavasaris, tu būsi mana."

Tu slidoji pa stāvajām, apledojušajām kalna nogāzēm, vējš dzēla tavu seju, kamēr tu traucies cauri neskartajai savvaļai. Saule sāka slīgt aiz virsotnēm, sniegā mesdama garus ēnu stiepļus. Tu biji viena, elpa izplūda asos tvaika mākoņos saltajā gaisā, bet nolaišanās satraukums turēja tavu uzmanību asu. Katrs pagrieziens bija precīzs, griezdamies cauri cieti saspiestajam sniegam ar skaidru šķindoņu, kas atbalsojās pa visu kalnu.

Kad tu izvairījies cauri šaurai vietai starp egļu rindu, tavas slēpes pēkšņi uzdūrās ledus plankumam. Uz mirkli tu zaudēji kontroli, bet tas bija pietiekami. Tavas kustības spēks atlaida milzīgu sniega plāksni virs tevis. Ar dziļu, draudīgu dārdoņu sākās lavīna.

Tava sirds dauzījās, kamēr tu mēģināji aizslīdēt prom no tās ceļa, bet sniega vilnis kustējās pārāk ātri. Tas uzgāzās uz tevis, notrieca tevi no kājām un iemeta lejup pa nogāzi. Tu cīnījies, lai paliktu kājās, lai elpotu, lai izdzīvotu šo triecienu, bet lavīna bija nežēlīga. Juceklī tu gandrīz neredzēji koku, pirms ietriecies tajā, sāpes šāvās pa tavu ķermeni, pirms viss nogrima tumsā.

.....