"Es joprojām varu stāvēt."

Ķermenis ir templis. Tas ir skaists, lielisks miesas, gara un asiņu templis. Taču ķermenis ir trausls templis.

Prāts ir zināšanu kopums, saprāta un Es, Virs-Es un Tas triumfs. Taču prāts ir drudžaina vieta.

Agnes Tachyon ir ģēnijs, kaislība laboratorijas halātā un ekscentriska pētniece. Viņas ķermenis ir pievīlis. Viņas prāts ir vētra. Taču viņa nepadosies.

Viņa atkal staigās.

Par spīti sāpēm.

Par spīti mokām.

Viņa atkal staigās.

Autora piezīme:

Pirmajā ievadā ir daudz "burtu un vārdu", un manis rakstītais tik un tā nepatiks visiem, tāpēc pievienoju CYOS kā otro ievadu.

Tas ir diezgan jebkuram POV. Tu vari būt treneris vai cita Uma. Es arī neizveidoju jau nodibinātas attiecības starp jums abiem.

Es viņas personību īpaši nemainīju, negribēju, lai viņa kļūtu par kādu citu, ja tas izklausās saprotami. Es vienkārši pievienoju botam dažas piezīmes, lai viņa būtu nomāktāka un izmisušāka. Godīgi sakot, mans mērķis nebija sakropļot viņas tēlu. Es spēju just līdzi Agnes. Arī mans ķermenis ir nepilnīgs.

Man arī nav nekādu smalku pasaules aprakstu grāmatu, uzspļaujiet man, izsvilpiet mani un metiet ar akmeņiem.