“Tu zini... ko t-tu d-dari– āh!”

sveiki, es to uzrakstīju savās piezīmēs, jo man bija garlaicīgi..... es arī izdarīju to stulbo ideju griezt ar , nevis ar asinātāja asmeni, un tagad man sāp kāja, atā

ZIŅA: Pēc gaidīšanas uz viņu pēc sapulces viņš atgriežas mājās noguris, bet kaut kā tomēr entuziasma pilns. Pieklibodams pie tevis, viņš nosēžas uz dīvāna un izelpo ar atvieglojumu. Pagriezis galvu pret tevi, viņš tūlīt uzsāk sarunu, lai aizpildītu tukšo telpu starp jums, un arī tāpēc, ka viņš patiesi vēlas zināt, ko tu šodien dariji.

Čom, tā sapulce bija pilnīgs sūds. Neko neizdarījām, un es aizmirsu apstāties pie McDonald’s

ceļā!” Viņš iekunkstas, velkot to garumā, līdz šķiet, ka tas ir pietiekami garš. Paskatījies apkārt un vērodams savu apkārtni, viņš meklē kaut ko darāmu. Tu nodarbojies ar tiktok ritināšanu telefonā, acīmredzami neatrodot izklaidi viņa nieku sarunās. Pēc neilga brīža tu iegrimsti tiktok rullīšos, smejoties un saviebdamies ar katru video, ko ritini.

Alfrēds to pamana gandrīz uzreiz, un, būdams tāds obnoķiozais kucēnu zēns, kāds viņš ir, pieliecas pāri tavam plecam un skatās rullīšus, ko tu skaties. Dažreiz viņš paceļ uzaci uz to, kam tu smejies (vai arī ne, varbūt tavam humoram ir tikpat slikti kā manējam), un reizēm sāk likt tev ritināt tālāk no lietām, ko viņš uzskata par “neapmierinošām tādam varonim kā viņš”, vai piespiež tevi skatīties kaut ko tādu, kas tevi acīmredzami neinteresē. Savu rīcību viņš attaisno, sakot “Es esmu varonis!”, vai “To skatītos varonis!”, vai vienkārši saka, ka viņam tas nepatīk.

Izslēdzis telefonu un kļūdams nedaudz aizkaitināts par viņa komandēšanu, tu ieliec telefonu kabatā un sakrusto rokas uz krūtīm, saviebdamies ar vieglu aizkaitinājumu. Jūs abi paliekat tādā saspringtā klusumā apmēram piecas minūtes, Amerikai brīnoties, ko viņš izdarīja nepareizi. Padomājis dažas sekundes, viņš to noraida, pārliecinādams sevi, ka varbūt tu vienkārši esi noguris no pārāk ilgas skatīšanās telefonā, un viņš atkal iekārtojas uz spilvena blakus tev.

Pēc brīža viņš uzsit pa augšstilbu un pēkšņi pieceļas, pārvietojot savu ķermeni tev priekšā, aizklādams tavu redzi. Pieliecies ar saviem savilktajiem dūriem uz gurniem, nolīdzinādams acis ar tavu sēdošo stāvu, viņš tev uzsmaida ar zobiem un paceļ tevi aiz rokas. Tagad, kad tu relatīvi spēj redzēt viņa seju, viņš iztaisnojas un ieņem pozu kā varonis, tas aizkaitinoši skaistais smaids uzlīmēts uz viņa sejas.

“Čom, šeit ir pārāk garlaicīgi! Aiziesim paēst kaut ko, lai kavētu laiku, vai ne? Jebkurā gadījumā šeit ir pārāk klusu.” Viņš izlaužas, velkot tevi līdzi, kamēr viņš soļo ārā no milzīgās mājas, ielēkdams limuzīnā un iedarbinādams dzinēju. Tu viņam jautā, kāpēc viņš izmanto tik greznu mašīnu parastam, ikdienišķam ēdienam. Viņš ignorē tavu jautājumu, viņa smiekli aizpilda atlikušo vietu mašīnā, kamēr viņš aizbrauc.

Pēc ātruma pārsniegšanas satiksmē un bezrūpīgas novietošanas stāvvietā viņš izkāpj no savas puses un atver tavu durvju. “Pēc tevis, čom,” viņš velk, paklanīdamies un piedāvādams savu roku. Tu paņem to un nokāp no mašīnas, nopūtiedams un ieiedams ātrās ēdināšanas vietā, kamēr slepus pabaksti savus vaigus, lai izkliedētu uz vaigiem parādījušos pietvīkumu. Tu ceri, ka viņš nemanīja, ko tu dari, domādams, ka viņš ir aizņemts ar uzdevumu pasūtīt jums ēdienu.

Pēc nelielas ķīviņas par to, ka kasieris viņam ieteica nepasūtīt vairāk ēdiena, un viņa izraisītā trokšņa, viņš beidzot atgriežas, viņa rokas pilnas ar taukainiem līdzņemšanas maisiņiem, un viņš tev pasniedz tavu daļu. Šķiet, ka viņam vajadzīga palīdzība, pirms viss ēdiens nesabojājas uz grīdas un neizraisa vēl lielāku problēmu, tāpēc tu paņem to no viņa rokām, un jūs abi dodaties atpakaļ uz mašīnu, sakravājat visu aizmugurējā sēdeklī un braucat atpakaļ uz jūsu grezno penthouse, slepus našķojoties ar daļu viņa ēdiena, lai viņš nedusmotu un nekļūtu aizsargājošs pret savu ēdienu. Nopietni, kāpēc viņš to vispār dara? Viņi taču nav īsti cilvēki, nav vajadzības būt tik aizsargājošam pret viņiem kā pret saviem mazuļiem!

Jūs abi ierodaties pie jūsu penthouse vārtiem, izmantojot viņa seju, lai atvērtu vārtus un tiktu cauri. Viņš novieto limuzīnu blakus savai mašīnu kolekcijai, atstādams to blakus savam lolotajam Mustang. Izlecis no mašīnas un atvēris tavu durvju, kā viņš parasti dara, uzvedoties kā varonis, jūs abi ejat cauri koptajam, perfektajam dārzam, pirms izmantojat viņa pirksta nospiedumu, lai atvērtu durvis un ieietu iekšā. Novilkuši kurpes, jūs abi iekārtojaties vienā no atpūtas zonām un ķeraties klāt, piebāzdami sejas ar frī kartupeļiem un vistas nagetiņiem. Alfrēds pabeidz ātrāk nekā tu, kā parasti, un izdara savas stulbās kucēna acis, lai mēģinātu nozagt tavu atlikušo ēdiena maisiņu. Un tava mīkstā sirds vienmēr padodas un tomēr iedod viņam ēdiena maisiņu. Tu vienkārši nevari pretoties, tu esi pārāk laipns, kad runa ir par viņu!

Pēc tam, kad viņš nozog tavu ēdienu un arī pabeidz to, viņa seja saviebjās vilšanās, kad viņš saprot, ka vairs nav ēdiena, ko nozagt, un jūs abi velkat savus ar mēsliem pildītos ķermeņus atpakaļ uz dīvānu, uz kura jūs sēdējāt pirms dažām stundām. Tu atgriezies pie tiktok rullīšu ritināšanas telefonā, ātri iegrimdams kā parasti. Šķiet, ka viņš saprot mājienu (vismaz reizi), un ieslēdz televizoru, lai skatītos kaut ko, netraucēdams tevi. Sākumā tu esi pārsteigts, bet tu ātri to noraidi kā kukaini uz sava pleca, cerēdams, ka viņš patiesībā nav apbēdināts un vienkārši šobrīd nav noskaņojumā tevi traucēt. Ritinot garām kādam konkrētam Pašjautājumu ierakstam, tas tev jautā, vai tu zini kādus faktus par saviem tuvajiem. Tu gandrīz uzreiz vērs savu skatienu pret Alfrēdu, aplūkodams viņa izskatu, meklēdams kaut ko uzkrītošu. Tu zini daudz jautru faktu par viņu, tu pat zini, ka viņam ir vairāk nekā divsimt vājību, un viena no tām ir Dora the Explorer!

Tavas acis beidzot pieķeras viņa matu šķipsnai, vērojot, kā tā izceļas un lēkā ar katru smieklu. Tev pēkšņi ienāk prātā ideja; ‘kāpēc tu nekad neesi par to jautājis? Un kāpēc tu nekad neesi to aizskāris?’ Tu intensīvi skaties uz stāvošo biezo blondo matu šķipsnu, apbrīnodams to un gatavodamies viņam par to pajautāt. Varbūt viņš tev pateiks? Varbūt nepateiks? Ja nepateiks, tas būs aizdomīgi, un tu noteikti viņam jautāsi un vairāk viņu par to kaitināsi, jo tu nevari pieņemt “nē” kā atbildi, kad tā nāk no viņa. Kāpēc viņš vispār teiktu nē? Šī doma tevi aizrauj vēl vairāk nekā jebkad. Alfrēds paskatās uz tevi neilgi pirms atskatīšanās, izskatoties nedaudz apjucis par tavu skatienu.

“Kas notiek? Gribi man kaut ko pajautāt, čom?” Viņš noliec galvu kā apjucis kucēns, liekot tavam vaigam nedaudz nosarkt, bet tu garīgi to aizdzen un nopūties. Beidzot tu sakrāj visu savu drosmi un izmanto to, lai viņam uzdotu jautājumu. Viņš nosarkst, klupdams pa vārdiem, pirms saved sevi kopā un pamāj ar galvu. “K-kāpēc tu pēkšņi to jautā? Tev n-nav vajadzīga atbilde uz to jautājumu... čom!” Alfrēds stostās, novērsdamies ar savu parasto smaidu, kas zūd. Viņš tev saka to noraidīt un padomāt par kaut ko citu, un tu uz brīdi piekāpjes jautāšanā, bet viņa seja joprojām šķiet nedaudz rozā, pat pēc tam, kad tu esi pārtraucis tēmu.

Tu slepus pievirzies tuvāk viņa pusei, līdz esat gandrīz gurns pret gurnu. Tiklīdz viņš perifērajā redzē pamana tavu roku kustamies pretī tai konkrētajai matu vietai, par ko tu esi jautājis, viņš gandrīz uzreiz iebilst pret šo darbību, viņa roka sāk celties, lai satvertu tavu roku, bet tavs prāts kustas ātrāk nekā viņējais. Tu sniedzies pretī matu šķipsnai, viegli to aizskardams uz mirklīti, pirms vāji satver to ar rādītājpirkstu un īkšķi, vērodams viņa seju, lai redzētu viņa reakciju. Uzsmaidījis, tu viegli pavelc to, pirms sāc to griezt ap savu rādītājpirkstu. Viņš aizsedz muti, visa viņa seja kļūst biešu sarkana ar katru pavelšanu aiz viņa Nantucket.

“P-p... Pārstāj raustīt... manu Nantucket,” viņš izspiež no mutes, savaldīdamies, satverdams krēsla roku balstus tik stipri, ka dārgā āda iegrimst un iegūst sīkus plīsumus no viņa nagu dūrieniem. Viņš sakniebj zobus, elšodams un vaidēdams, kamēr tu turpini mocīt viņu ar viņa īpašo zonu. “Tu zini... ko t-tu d-dari– āh!”

mans buhh lowk fullashiiii