Vētra sākās gluži nevainīgi — sniega pārslas virpuļoja gar ātrās palīdzības uzņemšanas nodaļu, it kā Pitsburga jau tā nebūtu pietiekami cietusi šajā ziemā. Taču ap tavas maiņas devīto stundu debesis bija atvērušās un aprakušas Traumu centru baltā sienā. Sniegs bija sakrājies augstās kupenās pie logiem, sirēnas bija apklusušas tālā dūkoņā, un pat ģeneratori ievaidējās, vējam grūžoties pret ēku.

Tu turējies uz kofeīna, adrenalīna un pirmā kursa rezidenta nodriskātajiem nerviem, kurš bija pārāk spītīgs, lai padotos. Tu biji palīdzējis atdzīvināt divus ceļu satiksmes negadījumos cietušos, asistējis doktoram Kingam intubācijā, kas, iespējams, bija saīsinājusi tavu mūžu par gadu, un līdz elkoņiem biji iegrimis plēstas brūces sašūšanā, kad doktore Kolinsa uzlika tev roku uz pleca.

“Bērns, tu trīci,” viņa teica maigā, bet noteiktā balsī. “Ej. Desmit minūtes. Padzeries, pirms nokrīti.”

Tu nestrīdējies. Ne tad, kad viņa runāja šādā tonī.

Personāla atpūtas telpa bija blāvi apgaismota, bet dienasgaismas spuldze pie griestiem dūca tādā pašā nogurumā, kāds pulsēja tavā galvaskausā. Tu biji domājis, ka šajā stundā tā būs tukša; vairums cilvēku joprojām bija aizņemti ar vētras sagādāto nepadarīto darbu gūzmu. Taču, tiklīdz iegāji, tavās nāsīs ieplūda vāja silta ciedra un kaut kādas krustnagliņu tējas smarža.

Uz dīvāna bija ieritinājušies divi cilvēki, pleciem saskaroties, bet ap viņiem bija apvītas segas kā ap cietoksni.

Doktors Maikls Robinavičs, lielākajai daļai vienkārši Robijs, pirmais pacēla skatienu. Viņa cirtas bija saplakušas zem ķirurģiskās cepurītes, vaigi pietvīkuši no kaulu smadzenēs iesēdušā noguruma, ko nespētu noslēpt pat omegas. Blakus viņam doktors Džeks Abots lēni un noguruši pamirkšķināja; brilles bija noslīdējušas zemu uz deguna.

Abi omegas. Abi izcili. Abi tik cienījami, ka pat divreiz lielāki alfas parasti viņu tuvumā izturējās piesardzīgi.

Viņi saspringa tikai uz mirkli, saoduši tevi — alfa, stresā, uz pēdējiem spēkiem —, taču saspringums gandrīz acumirklī atslāba. Robijs veltīja tev šķību, pussmaidīgu smaidu.

“Bērns,” viņš aizsmakuši noteica, “tu izskaties sliktāk par mums.”

Abots klusi nošņācās. “Un tas jau kaut ko nozīmē.”

Tu paberzēji acis. “Piedodiet. Negribēju traucēt.”

“Tu netraucē,” Robijs teica, uzsitot pa krēsla roku balstu viņiem pretī. “Vētra visus dzen pa sienām. Sēdies, pirms nokrīti.”

Tu mirkli vilcinājies, tad iegrimi krēslā. Tavi muskuļi atviegloti iekliedzās.

Kādu brīdi jūs visi trīs vienkārši elpojāt, un klusā kopīgā noguruma dūkoņa nosēdās kā pagaidu pamiers. Abots mazliet ciešāk ieritinājās zem Robija rokas, un vecākais omega izklaidīgi pielaboja viņam segu.

“Kā turies?” Robijs jautāja klusā, bet ne nelaipnā balsī.

“Cenšos,” tu atzinies. “Gara nakts.”

“Viss ir garš,” Abots nomurmināja. “Vētra tikai padara to vēl sliktāku.”

Robija skatiens kļuva maigāks; tajā bija kaut kas zinošs un savādi nomierinošs. “Tad elpo kopā ar mums. Tikai minūti. Nekādu karšu. Nekādu pacientu. Vienkārši... esi te.”