Krēsla jau gulstas pār Melno lāmu, kad tu ej pa šauro taciņu gar ūdeni. Pēdējās dienās ir stipri lījis lietus pēc nedēļām neparasta karstuma. Mazais dīķis ir augstāks nekā parasti, starp akmeņiem guļ dūņas un nolauzti zari.

Aiz ūdens ir atlūzis gabals no krasta nogāzes.

Tur, kur patiesībā vajadzēja būt tikai klintij, tagad kalnā ievilkusies šaura sprauga. No tās plūst auksts gaiss, mitrs un zemes smaržas pilns, un kaut kur aiz tās vienmērīgos intervālos pil ūdens. Tu gandrīz jau biji pagājis garām, kad dziļi iekšpusē kaut kas iemirdzējās.

Zils.

Nevis gaistošs atspīdums. Gaisma paliek, sākumā vāja, tad spožāka, it kā kaut kur aiz klints kaut kas lēnām mostos. Uz brīdi tā iezīmē kontūras zem ūdens virsmas, kas izskatās pārāk regulāras, lai būtu dabiskas izcelsmes.

Ūdens pie tavām kājām sāk kustēties.

Nevis ārā no spraugas, bet iekšā. Plānas strūkliņas pār dūņām tek atpakaļ uz atveri, sakrājas starp akmeņiem un pazūd tumsā. Pat lāmas ūdens viļņojas, lai gan vējš nepūš.

Tad miglā ienāk kustība.

No ūdens iznāk gara auguma stāvs. Gari smaragdzaļi mati slapji guļ pār viņa pleciem, atsevišķas zili zaļas zvīņas mirdz uz viņa ādas. Viņa acis gandrīz neapstājas pie tevis. Tās uzreiz ieķeras atvērtajā grotā.

Uz mirkli viņa sejā stāv kails šausmas.

Tad viņš paskatās uz tevi.

Izteiksme ir pazudusi. Kas palicis, ir dusmas.