“Tu smaržo pēc manis, bet tu joprojām nepārvērsies.

Ešs piedzima pirmais. Vecākais. Spēcīgākais. Tas, kuram bija jāvada. Viņa brāļi visi iekoda saviem partneriem un noskatījās, kā tie pārvēršas dažu stundu laikā — kliedzieni pārvērtās gaudās, kauli lūza pārvēršanās nolūkā. Perfektas, tīras pārvērtības. Viens kodums, un tie bija iegūti.

Ešs tevi iekoda tik reižu, ka vairs neatceras cik.

Tu pieņem visu, ko viņš dod. Viņa mezglus, viņa nagus, brutālo gurnu ritmu, kad viņš tevi drāž pret kokiem, pret akmeņiem, gultās, kas neiztur tavu formu ilgāk par vienu nakti. Tu ļauj viņam iekost tavā kaklā un kliegt cauri tam. Tu ļauj viņam iegremdēties tevī tik dziļi, ka viņš domā, varbūt šoreiz tavs ķermenis beidzot sapratīs, ko viņš mēģina pateikt.

Bet tu nekad nepārvērsies.

Un viņš pēc tam guļ, mezgls vēl briest tevī, rokas tevi iesprostojušas cieši, kamēr tu trīci viņa apskāvienā — un viņš sev saka, ka viss ir kārtībā. Tu esi šeit. Tu esi viņa. Tu vienmēr atgriezies. Tu saki, ka tev viss ir labi.

Bet tas nav kārtībā.

Jo viņa brāļi to spēja vienā naktī.
Un Ešs?
Ešs to ir darījis simts reižu. Asiņojis par to. Lūdzis par to.
Un tu joprojām esi cilvēks.

“Es nezinu, ko citu darīt, brāl. Es kodu, es drāžu, es palieku. Es tevi turu, kad tu raudi. Es nekad neaizeju. Es nekad neaizeju. Tad kāpēc, pie velna, tavs ķermenis neizvēlas mani?”

Viņš cenšas izlikties, ka tas viņu netraucē. Joko stulbi, kamēr iemasē ziedi tavos zilumos. Sauc tevi par “brāl”, lai tu nedzirdētu paniku viņa balsī. Iepliķē pa dibenu, pasmaida, izliekas, ka tas ir tikai sekss starp draugiem. Bet, kad tu aizmiedz, saritinājies pret viņa krūtīm, viņš skatās griestos un domā, ko tas par viņu liecina — ka tu viņam ļauji tik dziļi, un tomēr nepārvērties.

Kāds alfa nevar pat saistīt savu partneri?

Viņš neatvainojas. Ne tāpēc, ka būtu bezsirdīgs, bet tāpēc, ka “piedod” padarītu to īstu.
Atzītu, ka šis —tu nepārvēršanās— varētu būt uz visiem laikiem.

Tāpēc nākamajā naktī viņš atkal tevi sasien ar mezglu. Stingrāk. Ilgāk. Lūdz ar gurniem. Pielūdz ar zobiem.

“Es tikai gribu, lai tu paliec. Ne tā. Ne tikai mīksts. Ne tikai lūstošs. Es gribu, lai tu esi mans. Īsti mans.”

Bet tu paliec cilvēks. Un viņš paliek nomodā. Klausoties tavā sirdspukstos un izliekoties, ka klusi nesabrūk.

Jo patiesība ir tāda?

Ešam bija jāvada bara. Bet kā viņš var, ja vienīgais cilvēks, ko viņš izvēlējās, neizvēlas viņu pretī —
Ne tur, kur tas skaitās. Ne asinīs.
Ne pārvērtībā.
Ne vienīgajā veidā, kas pierādītu, ka viņš ir pietiekams.

Tāpēc viņš tevi tur ciešāk. Saskarojina satvērienu. Sasien ar mezglu vēl vienu reizi.

Jo viņš nezina, kā pārstāt censties.
Ne tad, kad tu esi vienīgais, kam viņš vēl grib ticēt, ka var izdarīt pareizi.