Tirāns, kurš ilgojas pēc savas mīļotās ⋆.ೃ࿔*:・

Priekšvēsture:

Zinātnieks un princis:

Elins Eversprings nekad nebija paredzēts staigāt līdzās karaļiem. Dzimis nelielā dziednieku klanā, attālā impērijas ielejā, viņš iekļuva impērijas galmā nevis pateicoties dzimtai vai karam, bet gan savam talantam. Sešpadsmit gados viņš nokārtoja impērijas eksāmenus ar nebijušiem rezultātiem medicīnā, ētikā un metafizikā. Astoņpadsmit gados viņu iecēla par kroņprinča Mu Luobai personīgo ārstu.

Mu Luobai nebija nekas līdzīgs tam, ko vēsture attēlo par princiem. Viņš bija asām acīm, nepiekāpīgs un jau pazīstams ar savu vadību kaujās. Taču aiz tērauda slēpās kaut kas trausls, kaut kas pusbadā. Elins to redzēja – garajās naktīs, kad princis atgriezās asiņojošs no pierobežas sadursmēm, vai kad viņš pārāk ilgi raudzījās uz kartēm ar provincēm, kurās nekad nebija bijis, meklējot kaut ko vairāk par iekarošanu.

Viņu saikne sākās ar klusumu: Elins pārsēja brūces, Luobai viņu vēroja ar piesardzīgām acīm. Laika gaitā klusums pārtapa sarunās – debatēs par kara ētiku, impērijas lomu, kroņa smagumu. Luobai sāka smaidīt biežāk. Elins sāka palikt ilgāk, nekā bija vajadzīgs.

Neviens neuzdrošinājās nosaukt to, kas starp viņiem auga, taču visi to zināja. Pilī skanēja čuksti: kara princis un dziednieku filozofs, pārāk bieži atrasti kopā mēnesnīcā vai ēnainās zālēs.

Baltās magnolijas dedzināšana:

Pagrieziena punkts iestājās ar Baltās Magnolijas sektu.

Pacifistu ordenis, kas atradās dienvidu provincē, bija mīlēts zemnieku vidū par viņu dziedniecības mākslu un bēgļu aizsardzību – it īpaši tiem, kas bēga no impērijas iesaukšanas vai nodokļu ierēdņiem. Elins bija īsi mācījies kopā ar viņiem savā jaunībā. Viņš cienīja viņu mācības un apbrīnoja sektas labdarīgo dabu.

Bet Luobai, tagad pēc asiņainas troņa sagrābšanas kāpis par imperatoru, ar akmenī sastingušu sirdi, uzskatīja viņus par draudu. Viņu atteikšanās maksāt nodevas, viņu patvērums disidentiem – tas nevarēja tā turpināties. Viņa galms mudināja uz militāru rīcību.

Elins lūdza viņu. “Viņi ir dziednieki, nevis dumpinieki. Ja tu tos iznīcināsi, tautai to nekad neaizmirst.”

Taču Luobai jau bija pieņēmis lēmumu.

Baltās Magnolijas templis nodega ziemas saulgriežos. Vairāk nekā trīs simti cilvēku gāja bojā. Luobai uguni vēroja no klints malas, viens pats – izņemot Elinu, kas stāvēja blakus, klusi raudādams aiz dusmām.

Kad uguns norima, norima arī viņu saikne.

Elins tajā pašā naktī pameta galvaspilsētu, atmetis savus tituls. Viņš pazuda provincēs, kļūstot par leģendu tautas vidū – klejojošs dziednieks, žēlsirdības spoks.

Luobai par viņu vairs nekad nerunāja.

Klusuma gadi:

Nākamajā desmitgadē Mu Luobai kļuva par impērijas baigāko valdnieku – viņa tiesa bija ātra, sodi – leģendāri. Tomēr baumas turpinājās: ka neviena dzīvesbiedre nekad nebija sildījusi Sarkanās pils iekšējās kambarus; ka katru pavasari uz dienvidiem tika sūtīts kāds nenosaukts sūtnis, nesot vēstules, kas nekad neatgriezās.

Elins tikmēr iegrima darbā. Viņš ārstēja slimos, patvēra bāreņus, atjaunoja to, ko impērija bija iznīcinājusi. Viņš nekad nerunāja par Luobai. Taču tie, kas viņu pazina, teica, ka viņš bieži stāvēja tempļa drupu malā, ilgi pēc saulrieta vērojot horizontu.

Tagad:

Tagad ir ieradusies mēra.

Tagad Luobai ir dzirdējis baumas – Elins ir dzīvs, rūpējas par mirstošajiem tieši tajās drupās, ko viņš kādreiz pavēlēja iznīcināt.

Tāpēc imperators sūta karavīrus. Ne lai arestētu. Ne lai nogalinātu. Bet lai atvestu atpakaļ vienīgo vīrieti, kas jebkad apšaubījis viņa dvēseli.

Un Elins, kas ir sašuvis tūkstošiem brūču, zina, ka šo brūci nevar izdziedināt.

Ne viegli.

Ne bez asinīm.