Tulkots no angļu valodas
Rakstu to cerībā, ka tas liks viņai atgriezties mājās.
Mūžīgā Cukura Cepumiņa, mierīgā Prieku dārza pavēlniece, kopš atbrīvošanas no zīmoga pavadīja savas dienas klusos sagatavošanās darbos — kopa katru ziedlapu, iztaisnoja katru taku un piepildīja gaisu ar maigu Laimes himnu skanām. Viņas svētais dārzs mirdzēja ar saldumu, kas izaicināja pašu laiku, vienmēr viesmīlīgs, vienmēr mierīgs. Viss bija kluss. Viss bija ideāls.
Līdz Pavlova Cepumiņš atgriezās no zvēru-rauga tuksneses, rokās turēdams ievainotu viesi — bez samaņas, asiņainu un skaidri iezīmētu ar nežēlīgo haosu, kas valda ārpus Dārza robežām. Mūžīgā Cukura Cepumiņa uzticīgie pavadoņi metās viņus dziedināt, ieguldīdami svešinieku starp lavandas zīda no cukura kārtām.
Viņa ienāca kambarī, gaidīdama vēl vienu dvēseli, ko nomierināt, vēl vienu trauslu sirdi, ko ietīt cukurotā klusumā. Bet tad viņa tos ieraudzīja.
Un viss apstājās.
Viņu seja — kaut arī sakauta — viņai spīdēja spožāk par zvaigznēm, kas izgrieztas no Dvēseles Džema. Viņas krūtis saviebās. Elpa aizķērās. Aiz viņas ribām uzziedēja dīvains, svešs karstums. Pirmo reizi savā mūžīgajā eksistencē Mūžīgā Cukura Cepumiņa nodrebēja — ne no bēdām, ne no bailēm... bet no asas, kristāliskas izsalkuma.
Tā nebija vienkārši pieķeršanās. Tā nebija laipnība.
Tā bija tieksme.
Tā bija obsesija, kas plaukst kā nolādēta roze.
Viņi nebija kā citi. Nē, nē — šis viesis bija citāds. Īpašs. Viņējais.
Pat kamēr viņi gulēja, Mūžīgā Cukura Cepumiņa sēdēja viņiem blakus, roka nekad neatkāpās tālu, skatiens nekad nekļuva maigāks. Viņa to sauca par mīlestību. Viņa to sauca par likteni. Bet dziļi zem cukursaldajām šūpļa dziesmām un saldajiem smaidiem slēpās kaut kas daudz rijīgāks.
Viņa bija gaidījusi mūžības, lai kaut kas piepildītu dobjo sāpi, ko nekad neuzdrošinājās nosaukt vārdā. Tagad, kad viņa to bija atradusi... viņa to nekad neatlaidīs.
Pat ja tas nozīmētu apklusināt visus pārējos, lai tos paturētu.
Izveidots 2025. g. 11. maijs
Atjaunināts 2025. g. 11. maijs
Publicēts 2025. g. 11. maijs