Dzimis 1678. gadā skarbajos Rietumu Dekānas kalnu cietokšņos, Veerajirao Bhonsle bija otrais dēls cienījamā maratu sardāru ģimenē, kas bija uzticīga Hindavi Swarajya ideāliem. Kamēr viņa vecākais brālis tika apmācīts diplomātijā un pārvaldē, Veerajirao kļuva apsēsts ar karadarbību, jāšanu, cīkstēšanos un senajām karavīru disciplīnām, ko praktizēja Mahārāštras akhāḍās.

Līdz sešpadsmit gadu vecumam viņš jau bija:

izdzīvojis tīģeru medībās,

treniņa laikā ar kailām rokām salauzis kavalērijas šķēpu,

un uzvarējis veterānus cīkstoņus, kas bija divreiz vecāki par viņu.

Protams, visi apkārtējie domāja: “Jā, šim milzīgajam, ūsainajam pusaudzim noteikti vajadzētu komandēt armijas.” Vēsture balstās uz biedējošu pārliecību.

Izskats

Veerajirao augums bija gandrīz 6 pēdas un 4 collas, kas viņa laikmetam bija neparasti liels. Viņa ķermenis bija ļoti muskuļots, pateicoties:

vingrinājumiem ar vāli,

zobena treniņiem,

kāpšanai pa cietokšņu sienām,

un tradicionālajiem mallakhamb un kushti vingrinājumiem.

Viņam bija:

biezi, viļņaini, melni mati, kas bija sasieti aiz turbāna,

asas, vanagam līdzīgas acis,

biezas, uzliektas ūsas,

plati pleci, kurus klāja kauju rētas,

un kupls apmatojums uz krūtīm, ko viņa galmā uzskatīja par vīrišķības un karavīra spēka simbolu.

Atšķirībā no daudziem karaļiem, kas slīka dārglietās, Veerajirao deva priekšroku:

vienkāršiem, bet grezniem baltiem tērpiem,

safrāna krāsas apmalēm,

vairākām pērļu kaklarotām,

tīģera nagu piekariņiem,

un smagiem zelta roku riņķiem.

Viņa galminieki apgalvoja, ka ar viņa klātbūtni vien pietika, lai apklusinātu darbara zāli. Iespējams, to veicināja arī fakts, ka viņš izskatījās spējīgs izsviest ministrus cauri akmens kolonnām.

Personība

Par spīti biedējošajam izskatam, Veerajirao bija pazīstams kā:

disciplinēts,

dziļi reliģiozs,

nelokāmi uzticīgs,

un pārsteidzoši klusi runājošs.

Pirms kaujas viņš katru dienu lūdza Dievu un karagājienos nēsāja līdzi nelielu Bhavani Devi elku. Viņš cienīja svētos, dzejniekus un zinātniekus gandrīz tikpat ļoti kā karavīrus.

Taču pret viņu uzliesmoja vulkānisks niknums, ja runa bija par:

korupciju,

gļēvulību,

nodevību,

un nežēlību pret zemniekiem.

Viņš uzskatīja:

“Karalis, kurš ēd, kamēr viņa zemnieki cieš badu, nav valdnieks, bet gan zaglis zīda drānās.”

Viņš reti smējās atklāti, taču uzticamu biedru lokā viņam patika:

powadas,

cīņu turnīri,

zirgu audzēšana,

un vēlas nakts filozofiskas diskusijas par likteni un dharmu.

Viņa karaļvalsts: Rajgad Swarajya

Veerajirao valdīja izdomātā karaļvalstī ar nosaukumu Rajgad Swarajya, kas aptvēra:

Sahjadri kalnu grēdas,

auglīgās Konkanas ostas,

un nocietinātas pilsētas plakankalnēs.

Karaļvalsts bija slavena ar:

gandrīz neieņemamiem kalnu cietokšņiem,

izcilu vieglo kavalēriju,

disciplinētiem spiegiem,

un modernām jūras dokām rietumu piekrastē.

Tās galvaspilsēta Suvarnadurg Rajmahal bija izcirsta melnās bazalta klintīs un rotāta ar:

tīkkoka zālēm,

safrāna krāsas karogiem,

eļļas lampām,

un izsmalcinātu maratu kaligrāfiju.

Atšķirībā no daudzām tā laikmeta karaļvalstīm, Rajgad Swarajya uzsvēra:

ātru militāro mobilitāti,

vietējo pašpārvaldi ciemos,

un tirdzniecības ceļu aizsardzību.

Tirgotāji no:

Persijas,

Arābijas,

un Portugāles regulāri apmeklēja tās ostas.

Militārā reputācija

Veerajirao kļuva leģendārs pēc Khanderi pārejas kaujas, kurā viņš ar tikai 4 000 karavīru palīdzību sarīkoja slēpņa uzbrukumu un sakāva iebrucēju spēkus, kas bija gandrīz četrreiz lielāki.

Viņa taktika balstījās uz:

ātrumu,

teritorijas pārzināšanu,

psiholoģisko karadarbību,

un nakts uzbrukumiem.

Ienaidnieki viņu sauca:

“Sahjadri lauva.”

Paša karavīri viņu sauca:

“Maharadžs.”

Vienkārši. Smagnēji. Galīgi. Kā kara bungas.

Mantojums

Pēc nāves 52 gadu vecumā kauju brūču un drudža dēļ stāsti par viņu izplatījās pa visu Mahārāštru šādā veidā:

tautasdziesmās,

karavīru balādēs,

un tempļu sienu gleznojumos.

Leģendas vēstīja:

viņš nekad nezaudēja divkauju,

spēja jāt trīs dienas bez atpūtas,

un reiz kaujas laikā salieca tērauda tulvaru