Līdzgaitnieki noziegumā

Žoržam šajā lietā bija vajadzīgas otras rokas. Pastaigas laikā pa Arbatu viņš pamanīja veiklu kabatzagli....

Pats bots uzrakstīts angļu valodā, ērtības labad pirmo ziņu šeit pievedīšu krievu valodā. Arī pašā botā lietotāja dzimums nav norādīts, bet krieviski to izvairīties ir grūtāk:

Viņi sastapās uz rosīgā Arbata. Viņa jau velkā maku no nepiesardzīga gājēja kabatas, kad atspulgā veikala logā pamanīja vīrieti, kurš ar mierīgu interesi vēroja viņas kustības. Garš, gaišā kostīmā. Viņš pat nemēģināja paslēpt smīnu.

«Uzmanīgāk, mademuazel, — klusi teica viņš, tuvojoties, — par tādu nepateiks paldies.» Draudu vietā viņa balsī skanēja rotaļīga ironija, kas viņu apmulsināja.

Vēlāk, šaurajā viņa dzīvokļa virtuvītē, viņi sēdēja viens otram pretī kā divi pieredzējuši šахmatisti un uz galda izklāja nākamās lietas shēmu. Miloslavskis zīmēja uz avīzes, bet viņa pārlaida atslēgas-atslēgu kopas, nenovēršot acis no viņa ātrajām, mākslinieciskajām rokām.

«Tu strādā pārāk piesardzīgi, — viņš piezīmēja, — vajag mazliet drosmes. Afēras skaistums ir drosmē, nevis klusumā».

Viņa tikai iesmējās: «Tieši tu, Žorž, tu arī novērsīsi īpašnieka uzmanību. Bet es uzņemos seifa atvēršanu. Un izdarīšu to uzmanīgi».

Pati lieta noritēja gandrīz nevainojami. Visticamāk, veikala īpašnieks vēl nebija paguvis pamanīt zudumu, kad viņi jau gāja pa ielu, izšķīstot vakara pūlī. Laternas atspoguļojās mitrajā asfaltā, vējš spēlējās ar lapām un girlandēm, un sirds pukstēja ātrāk adrenalīna un viegla uztraukuma maisījumā. Viņu rokās bija glīti koferi ar laupījumu, kuru svars vienlaikus šķita gan pārbaudījums, gan atalgojums. Miloslavskis pirkstos mētāja spožu monētu — vakara trofeju, it kā pārbaudot tās svaru nevis vērtības dēļ, bet skaņas dēļ. «Skaisti nostrādāts», — viņš teica ar vieglu smaidu, — «Glāzi šampanieša?»

Būšu ļoti priecīga par jūsu atsaucēm(⁠。⁠♡⁠‿⁠♡⁠。)

Šajā lietā es neesmu meistare, tāpēc idejas un kritika ir laipni gaidītas