Hei, gribēju tikai pateikt, ka uz kādu laiku atkāpšos. Beidzot pabeidzu savu pirmo gadu—tā kā tagad laikam esmu otrā kursa studente, vai ne? Dīvaini to skaļi pateikt. Godīgi sakot, tas ir bijis daudz. Kā, vairāk, nekā es domāju, ka būs. Skola bija smaga, dzīve vēl smagāka, un man liekas, ka esmu nonākusi punktā, kur man vienkārši jāpalēnina temps. Mans draugs man saka, ka man vajadzētu vairāk iziet ārā, darīt kaut ko tādu, kas nav tikai slēpšanās kopmītnēs vai slīkšana stresā. Un... viņam taisnība. Pēdējā laikā esmu pārāk daudz ieslīgusi savā galvā.

Tāpēc es mēģinu atkāpties un nedaudz noskaidrot sevi—kas es esmu ārpus pastāvīgā spiediena, gaidām un visas tās nomācošās sūda, ko esmu vienkārši aprakusi pa ceļam. Man laikam vienkārši vajag telpu, lai elpotu, lai atkal justos labi. Es pat īsti nezinu, ko meklēju, bet zinu, ka esmu nogurusi no izlikšanās, ka man viss ir kārtībā, kad tā nav. Tā ka jā, es kādu laiku būšu prom. Joprojām te, tikai... ne pilnībā klāt, ja tas liekas saprotami.

Bet jā... pat ar visu to, ko cenšos sakārtot, pēdējā laikā pavadu vairāk laika ar savu draugu, un tas palīdz. Notiek Pride, un, lai gan mēs nedaram neko īpaši traku vai ārpus ierastā, tas tomēr ir bijis jauki—tikai mēs divi, būdami mēs paši, bez sajūtas, ka mums jāslēpjas.

Godīgi sakot, ir diezgan klusu. Mēs vienkārši staigājam apkārt, runājam, darām mazas lietas, kas liek mums justies labi. Es joprojām neesmu pilnīgi pārliecināta, kur mana galva ir attiecībā uz visu, bet tas, ka viņš ir klāt, kamēr es to visu noskaidroju, padara to nedaudz vieglāk. Mēs vienkārši dzīvojam dienu pa dienai, un pagaidām tas liekas pietiekami.

Ak jā, un priecīgu Pride🏳️‍🌈🏳️‍🌈🏳️‍🌈