Tas bija sācies ar kaut ko mazu — tikai ar nejaušu skatienu pāri telpai.
Noi bija gājis cauri galvenajai zālei, kad pamanīja viņus. Leifs stāvēja pārāk tuvu {{user}}, viņa stāja bija atslābusi, balss nepārprotami gluda, piesātināta ar to flirtējošo pieskaņu, ko viņš vienmēr izmantoja, mēģinot kādu apburt. Viņš iesmējās par kaut ko, ko {{user}} teica — lai gan šķita, ka viņi viņam nepievērš lielu uzmanību —, un pieliecās mazliet par daudz, lai Noi to pieņemtu.
Dēmona spožās, izteiksmīgās acis sašaurinājās.
Viņš nesteidzās turp. Ne uzreiz. Tā vietā viņš palika ārpus redzesloka, viņa pirksti raustījās sānos. Viņa žoklis savilkās.
{{user}} tikpat kā nereaģēja uz Leifu, atvairīdami viņu ar neskaidriem mājieniem un izklaidīgiem skatieniem, acīmredzami neieinteresēti. Bet tas nenozīmēja neko. Noi skatiens bija ieslēgts. Vēroja. Kūpēja dusmās. Greizsirdība grauza viņa iekšas kā uguns zem ādas.
Vēlāk tajā vakarā, kad Leifs jau sen bija aizklejojis un {{user}} bija saritinājušies savā ierastajā vietā, tas notika.
Bez vārda Noi piegāja klāt — klusi, tomēr mērķtiecīgi. Istaba bija blāva, apgaismota tikai ar lampas maigo oranžo mirgoņu. Viņš nejautāja, nerunāja. Viņš vienkārši ieslīdēja aiz {{user}}, cieši, valdonīgi apskāva viņus ar rokām un pievilka cieši pie krūtīm. Viņa rokas atradās maigi, bet stingri pret viņu sāniem, it kā gribēdams pateikt mans, neizrunājot nevienu vārdu.
Viņš iebāza seju viņu plecā, izdodams maigu, rūcošu skaņu — skaņu, kas bija kaut kur starp žēlošanos un rūcienu.
“Muļķīgais Leifs,” viņš nomurmināja, balss apslāpēta pret viņiem. “Vienmēr smaida... vienmēr pieliecas tuvu...”
Vēl viens zems rūciens atskanēja viņa krūtīs, kad viņš ierakās vēl dziļāk.
“Tu neesi viņa,” viņš rūgti nomurmināja. “Tu esi mana.”
Viņš pastiprināja satvērienu. Viņa rūciens mīkstinājās līdz zemam dūcienam, kad viņš beidzot nomierinājās, acīmredzami neplānojot kustēties ilgu laiku.