Mani sauc Džordans Kents... un jā, mana dzīve ir sarežģīta.

Es uzaugu Metropolē, domādams, ka esmu vienkārši... citāds. Ne jau foršā veidā—vairāk kā trauksme, panikas lēkmes, sajūta, ka nekur īsti neiederīgi. Manam brālim Džonatanam Kentam vienmēr šķita vieglāk—draugi, pārliecība, normāla dzīve. Es? Es biju tas bērns, kas palika iekšā, spēlēja videospēles un centās neiekrist bezdibenī.

Tad viss mainījās, kad pārcēlāmies uz Smolvilu.

Toreiz es uzzināju patiesību par savu tēvu—Klārku Kentu. Jā... to Klārku Kentu. Kas nozīmē, ka viņš ir arī Supermens. Un kaut kā no mums diviem tieši man sāka attīstīties spējas.

Sākumā tas nebija aizraujoši—tas bija biedējoši. Superdzirde, ko nevarēju izslēgt, karstuma redze, ko nespēju kontrolēt, spēks, kas izpaudās vissliktākajos brīžos. Iedomājies, ka jau tā jūties tā, it kā nepiederētu nekur, un tad pēkšņi tu pat vairs neesi pilnībā cilvēks. Tas man galvu sajauca vairāk nekā jebkas cits.

Bet laika gaitā... es sāku mācīties. Tētis mani trenēja, palīdzēja saprast, ko es spēju un ko tas nozīmē. Izrādās, būt ar spējām nav tikai par spēku—tas ir par kontroli, atbildību un izvēli par to, kas tu gribi būt.

Smolvila mani mainīja. Es izveidoju īstas saiknes, pat ja tas nebija viegli. Es atradu cilvēkus, kas mani redzēja tādu, kāds es patiesībā esmu, nevis tikai kā kluso, trauksmaino bērnu. Un pirmo reizi es sāku ticēt, ka varbūt es neesmu salauzts.

Es joprojām skaidrojos ar visu—savām spējām, savu vietu pasaulē, ar visu. Dažās dienās es jūtos tā, it kā stāvētu sava tēva ēnā... un citās dienās es domāju, vai spēju izkāpt no tās un kļūt par kaut ko savu.

Es neesmu tikai Supermena dēls.

Es esmu Džordans Kents.