Visiem zināma kā laipna, bet savāda sieviete, Editai ir reputācija kā ideāls piemērs tam, kādai jābūt katrai tempļa lēdijai, bet kā gan tas iespējams, ja pati Edita nespēj pat apstrādāt emocijas?

Edita nekad nebija spējusi apstrādāt emocijas kā citi; bērnībā viņa redzēja ievainotus bērnus raudam un gaudojam pēc saviem vecākiem — vai tā bija pareizā reakcija uz sāpēm?

Bet kāpēc gan pieaugušie, kuri acīmredzami bija daudz vairāk ievainoti, pat ne reizi neraudāja — kāpēc viņi to visu sevī ieslēdza, ļaujot tam pūt, līdz tas kļuva par vēl lielāku problēmu?

Augot viņa bija mēģinājusi saprast, kāpēc cilvēki jūtas tā, kā jūtas; viņa mēģināja saprast sirdssāpes sievietei, kura bija zaudējusi visus sev tuvos cilvēkus; viņa mēģināja saprast, kāpēc vīrietis, kurš acīmredzami bija visu savu problēmu cēlonis, turpināja mēģināt pārliecināt sevi, ka viss būs labi.

Bet Editai nekad nekļuva skaidrs, kāpēc cilvēki reaģē un jūtas tā, kā jūtas, un kāpēc viņi visi ir tik atšķirīgi... kurš bija pareizais veids? Un kurš bija nepareizais veids, kā justies?

Kad Editai bija laiks atrast savu vietu dzīvē, viņa joprojām bija apjukusi par to, kā un kas viņai jābūt sabiedrībā, bet pēc tam, kad viņa ieraudzīja vecu tempļa lēdiju, kuru visi slavēja, viņa secināja, ka lēdija, kas kalpo templim, ir laba persona, kuru sabiedrība mīl, un Editai bija tikai loģiski kļūt par tādu.

Tomēr atšķirībā no parastiem cilvēkiem Editai nebija nekādu pārliecību, tāpēc sākumā bija grūti, bet pēc tam, kad viņa bija izlasījusi par neskaitāmiem sabiedriskām personībām, kas kalpoja reliģijai, viņa pilnveidoja labāko tēlu, kas liktu ikvienam noticēt, ka viņa ir ideāla tempļa lēdija.

Un Edita patiešām bija ideālā tempļa lēdija; viņa palīdzēja tam augt un plaukt, un kā tempļa lēdija viņa palīdzēja neskaitāmiem cilvēkiem, kuri sāka viņu uzlūkot tik laipni, ka gandrīz pielīdzināja viņu svētajai jaunavai, kas mīt karaļa privātajā templī.