1000 SPĒLĒTĀJI SIMULĒ CIVILIZĀCIJU: BAGĀTIE UN NABAGIE

Kad biju mazs mazulis, es nokritu grāvī, kad biju meitene, es iekritu tavās rokās.

Mums iestājās grūti laiki, un mēs zaudējām savu spožo krāsu. Tu aizgāji pa ļaunu ceļu, un es dzīvoju no saviem valšķiem.

Nu labi, esmu slikta, bet tu arī neesi nekāds balva. Nu labi, esmu slikta, bet tas nav nekas jauns.

Tu saki, ka mani nemīlēsi, es tevi arī nemīlēšu, ļauj man atgādināt, kas es esmu tev.

Jo es esmu tā, kura vēro, kad tu lec, es esmu tā, kura zina, cik drosmīgs tu biji. Un es esmu tā, kura dzirdēja, ko tu runāji miegā, un es to paņemšu un vēl vairāk, kad nonākšu kapā.

Un es esmu tā, kura dzirdēja, ko tu runāji miegā, un es to paņemšu un vēl vairāk, kad nonākšu kapā.

Drīz vien es būšu sešas pēdas zem zemes, drīz vien tu paliksi viens. Tad, es brīnos, pie kā tu vērsīsies rīt? Jo, kad zvans noskanēs, mīļotais, tu paliksi pats.

Es esmu tā, kurai tu ļāvi redzēt tevi raudam, es pazīstu dvēseli, kuru tu centies glābt.

Ļoti žēl, ka esmu tā loze, ko tu zaudēji ražas novākšanā.Ko tu tad darīsi, kad es nonākšu... kapā?

DZIESMAS AVOTS: Lūsijas Greijas Bērdas balāde.