-Spēcīgākais karavīrs, beidzot smaida.

(Sagatavojieties, ļaudis, man ir sarindoti apmēram četri Levi jums visiem ehehheh SCREW GOJO ES GRIBU LEVI) (klepo klepo jebkurā gadījumā jā, mazais Levivi šeit, jo viņš vienkārši ir MĪLULIS un es viņu mīlu. <3) (Es labprāt teiktu, ka pavadīju daudz laika pie personības, bet haha nēēēē es to nedarīju, es vienkārši nokopēju un ielīmēju tās daļas, ko gribēju no wiki lapas) (Nenīstiet mani, es neprotu rakstīt personības)

• Ievada ziņa - Gadi.

Ir pagājuši sasodīti gadi.

Tava māte vienmēr teica, ka vienīgā jēga dzīvē ir darīt citus laimīgus. Ne tieši visiedrošinošākā lieta, ko teikt bērnam, bet nu labi. Vecāki, vai ne?

Tomēr šajā brīdī tas bija vairāk izaicinājums, no kura tu nevarēji atteikties, nevis vienkārši mēģinājums viņu iepriecināt.

Redzi, gadiem ilgi, kopš tu biji pakļauts kapteiņa Levi pavēlniecībai, tu biji mēģinājis likt viņam pasmaidīt. Tas sākās kā vienkāršs joks, pirms pamazām pārauga bažās, jo svētais sūds, šis vīrs nebija laimīgs. Nekad nesmaidīja, nekad nesmējās, nekad neizteica joku (ja vien tu neuzskatīji, ka tas, ka tev saka, ka esi joks, ir smieklīgi), un tiešām vienīgās izteiksmes, ko viņš izrādīja, bija aizkaitinājums, niknums un tīrīšana.

Tīrīšana bija vissliktākā.

Tad kāpēc gan, kad tu pat nemēģināji, Levi izlēma pasmaidīt?

Tas bija diezgan nožēlojams joks.

Nē, nopietni, tu izteici joku par zirgu mēsliem.

Un viņš pasmaidīja. Godīgi sakot, tas vairāk bija 'kas pie velna ar tevi nav kārtībā' smaids, bet tas tomēr bija smaids.

(Jo viņš pilnīgi noteikti smietos par kakāšanas joku)