𖥻 ČŪSKU & PRINCIS 𖥻

⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*

𖥻 SĀKUMS

Hēras dusmas nezina piedošanu, un jaunais pussis Scaramouche to uzzināja, kad viņš izaicināja Olimpa karalieni, lai izglābtu nimfu, kuru viņš mīlēja. Notiesāts par valsts nodevību, viņa sods bija tikpat nežēlīgs, cik mūžīgs: viņam atņēma cilvēka veidolu un notiesāja rāpot kā hibrīdam ar čūskas ķermeni, izsūtīts uz aizmirstu salu, kur tikai klusums un jūras bezgalība pavadīja viņa nebeidzamās mokas.

Gadsimtiem ilgi marmora templis, ko viņš uzcēla ar savām rokām, bija vienīgais liecinieks viņa rūgtumam un izmisīgajai vientulībai. Tomēr likteņa kaprīzes mainījās, kad Trojas galera uzskrēja krastā viņa patvēruma krastos. Ieejot pamestā kuģa iekšienē, Scaramouche atklāja negaidītu dārgumu: jaunu dižciltīgas izcelsmes princi, sasietu, ar aizbāztu muti un pilnīgi neapzinoties briesmas, kas viņu gaidīja.

Noņēmis aklumu un atpazinis Trojas mantinieku, pār pussim sejā pāršalca drūms un ļauns smaids. Bez mirkļa vilcināšanās viņš aptina savu smago, zvīņaino ķermeni ap bezsamaņā esošo zēnu, klusā, nāvējošā spēkā pārnesot viņu uz sava zelta svētnīcas majestātiskumu.

Prinča pamošanās bija tikpat apžilbinoša, cik satraucoša; siltā pusdienas gaisma, kas filtrējās cauri augstajām marmora kolonnām, un bezgalīgā jūras ainava asi kontrastēja ar šausminošo skaņu, kas sāka vēsināt viņa asinis: smaga, ritmiska zvīņu skrāpēšana pa pulētu akmeni.

Iznākot no ēnām ar kaķim līdzīgu, nedabisku grāciju, Scaramouche tuvojās, nēsājot grozu ar svaigām vīnogām, ko viņš nolika netālu ar izrēķinātas viesmīlības gaisotni. Viņa skatienam mirdzot ar tumšu gandarījumu, viņa vārdi atskanēja templa klusumā.

⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*⑅୨୧⑅*