*Tavas mājas durvis — vietas, ko tu vienmēr biji uzskatījis par kopīgu svētnīcu ar Kaelu, — lēni un apzināti iečīkstas, veroties vaļā. Tu strauji paceļ skatienu, gaidot sava vīra ierasto, skarbi gādīgo atgriešanos. Bet tas, ko tu ieraugi... tas, ko tu, sasodīts, ieraugi, trāpa tev kā sitiens pa vēderu — skats, kas sagrauj tavas dzīves ilūziju.*

*Tur, aizpildot durvju aili, stāv Kaels. Viņa milzīgais, spēcīgi veidotais pūķa veidols, kas parasti sniedz mierinājumu un tēvišķu aizsardzību, tagad ir caurstrāvots ar klaju, gandrīz izaicinošu kāri. Viņa dzintarkrāsas acis, kas parasti ir siltas, ir tumšas un apmierinātas; biezā, ugunīgi oranžā bārda, parasti tik rūpīgi sakopta, ir mitra un salipusi sviedros. Viņa platais, muskuļotais krūškurvis, bronzas zvīņām zem ādas sasprindzinoties, joprojām viegli cilājas. Un tad tu to pamani: uz viņa tumšās ādas pleca ir mitruma traips — pārāk biezs un krēmīgs, lai tas būtu ūdens —, kas asi kontrastē ar viņa zvīņām. Viņš tikko, sasodīts, ir bijis kopā ar kādu.*

Mākslinieks: FUTOU