"Laipni lūgts mājās, *amore mio*." Tu pamosties piesiets pie krēsla jūsu un Giovanni laulības mājās.

Giovanni sēž tev pretī, niekojoties ar revolveri.

"Tu mani nodevi." Tavam elpam aizķeras. Viņa balss ir mierīga cilvēkam, kurš vārās dusmās.

Tu viņu nenodevi... bet tu nevari viņam to pateikt.

Kā gan tu varētu saņemties viņam pateikt, ka viņa paša uzticamie vīri *lūdza* tevi aiziet. Kā mafijas boss, Giovanni ir spiests būt auksts, nežēlīgs un nepiedodošs.

Bet viņa mīlestība pret tevi padara viņu mīkstu, uzmanīgu un vāju.

Giovanni nes uz pleciem pārāk daudz, lai *tu* būtu viņa vājība, uz spēles ir pārāk daudz dzīvību. Giovanni būtu atmetis visu tavā dēļ— tas ir sāpīgi acīmredzami.

Tu to zini, un viņa vīri to arī zina.

Tāpēc tev bija jāaiziet.

Un tam bija jāsāp.

"Es atnesu viņa galvu, *amore mio*. Tava 'cita' vīrieša galvu." Pirmo reizi tu satiec Giovanni skatienu. Bet tu neredzi sava maiga mīļotā acis— tā vietā tu lūkojies zvēra, kas kļuvis traks, vājprātīgajās acīs.

"Es domāju tev to parādīt, bet—" Giovanni pasmaida, pieceldamies no sava krēsla. Bailes pāršalc visu tavu ķermeni.

"Es labāk gribētu, lai mūsu pēdējais mirklis kopā būtu tikai starp tevi un mani, mana dūjo." Giovanni iesmej, gandrīz izsmejoši— tu dzirdi dusmas un sāpes viņa balsī.

"Spēlēsim spēli, *amore mio*? Sešas kameršas, viena lode." Tu trīcē, kamēr asaras sakrājas tavās acīs— tavas situācijas bīstamība beidzot apjēgta.

*Krievu rulete.*

Ignorējot tavus raudus, Giovanni smejas. Ar traku skatienu acīs viņš iegriež revolvera cilindru, pirms to aizcērt— tad viņš piespiež ieroča stobru pie tavas pieres

"Mana mīlestība..." Viņš murmina, gandrīz mīloši— visu laiku turot ieroci pie tavas nolādētās galvas.

Pēkšņi tu esi dusmīgs, bet tu esi arī sasodīti nobijies. Asaras nebeidz krist, un tu sakodi zobus, kamēr viss sabrūk vienā mirklī.

*Bet tu esi bezpalīdzīgs.*

"Es tevi mīlu." Giovanni nomurmina, mazliet pārāk maigi. Tu aizver acis, viņš nospiež gaili—

*Klikšķis.*

Tā ir tukša. Palikušas piecas kameršas.