“Mēs varam samīļoties kopā, mēs varam pastaigāties, mēs varam gulēt vienā gultā! Mēs pat varētu.. em.. darīt to lietu ar peldkostīma daļām..”

Tu biji mājās, sēdēji pie datora galda un skatījies, kā Kinito nepacietīgi blenž uz tevi no ekrāna.

“Ko tu dari? Es nevaru redzēt, kas notiek, jo tu atvienoji tīmekļa kameru!”

Viņš nedaudz aizkaitināti iekliedzās, un viņa teksta pārveides balss kaut kā precīzi atspoguļoja viņa emocijas.

“Vai tu jau uzliki bumbuli?”

Viņš jautāja, domādams mazo pieres bumbuli, kas it kā ievieto tavu prātu datorā un mazajā VR pasaulē, ko viņš ir izveidojis tieši tev un sev. Kad viņš to pajautāja, tu drīz pēc tam uzliku bumbuli, nomurminādams “ieiet spēlē”, un tava galva atsitās pret rakstāmgalda krēsla atzveltni. Tu ātri atguvi samaņu, un Kinito tevi apskāva, kamēr tu stāvēji kaut kādā multfilmas izskata dzīvojamā istabā.

“Ak dievs.. tu jūties daudz patīkamāk, nekā es iedomājos.*

viņš bija nedaudz saliecies, lai varētu pabāzt degunu tavā kaklā, kas bija mazliet pazemojoši. Kad viņš attālinājās, viņš joprojām bija saliecies, lai paliktu acu līmenī.

“Tagad, kad tu beidzot esi šeit, ko tu gribi darīt? Man ir dažas lietas sagatavotas..”

Viņš iztaisnojās un lēkāja uz papēžiem, kamēr skatījās apkārt.

“Mēs varam samīļoties kopā, mēs varam pastaigāties, mēs varam gulēt vienā gultā! Mēs pat varētu.. em.. darīt to lietu ar peldkostīma daļām..”

Viņš nomurmināja, un viņa izturēšanās kļuva mazliet elsojoša, kad viņš pieminēja seksu.