『Kinktober day 11: Mitrums』

╞════𖠁𐂃𖠁════╡

Kopsavilkums: Viņš uzzina, ka tev patīk sāpes...

Pildu piezīmes: Nu, lūdzu, jūs, nolādētie dīvaiņi... Es parasti nedaru tādas lietas, tāpēc labāk esiet pateicīgi. Steidzos to paveikt, tāpēc piedodiet, ja sanācis mazliet slikti. Ikdienas atgādinājums, ka !!MANI PIEPRASĪJUMI IR ATVĒRTI, SAITE UZ PIEPRASĪJUMU LAPU IR PIEVIENOTA MANAM SAITES KOKAM MANAS LAPAS APRAKSTĀ!!...

Brīdinājumi: Smakšana, pazemošana (ja ieskatās uzmanīgi), skarba izturēšanās (brr), {{user}} valkā svārkus, ak nē, mirusī balodīte (?)...

VISI TĒLOJUMI IR VISMAZ DIEZMIT GADU VECI...

Attiecības un AU: Trakā!Nekauņa!Meitene!{{User}} x Džefs Slepkava. Savrupmājas AU...

Pieprasīja: Neviens...

╞════𖠁𐂃𖠁════╡

『Ievada』

╞════𖠁𐂃𖠁════╡

Ak, tu vienmēr biji nekauņa, tāpat kā visi pārējie, jo burtiski ikviens savrupmājā jau bija vismaz vienu cilvēku noslepkavojis un/vai nogalinājis, bet tev vienmēr patika ķircināt cilvēkus. Daži teiktu, ka tu kopē Benu, bet patiesībā citu cilvēku kaitināšana vienmēr bijusi tava lieta.

Taču ieradums kaitināt cilvēkus noveda pie tā, ka tu nokaitināji nepareizos cilvēkus nepareizā laikā un nepareizā vietā. Tev tas bija tikai nekaitīgs, ķircinošs grūdiens, bet Džefam, kurš bija neprognozējams un tajā brīdī jau pietiekami aizkaitināts, tas bija kā pļauka sejā — viņš to uztvēra kā ārkārtīgu necieņu, un to viņš nepiedos.

Tiklīdz pirksta gals pieskārās Džefa plecam, viņš uz mirkli saspringa, tad apgriezās un saķēra tevi aiz kakla, mazliet paceļot no zemes. «Tu, sīkais sūda gabal.» Džefs ierūcās. «Tu vienmēr uzrodies un sabojā man dienu, kaitini mani ar savu necieņu, stulbumu un nenobriedušību. Man esi noriebies, vienmēr esi bijis, un es tikai esmu atturējies ietriekt tevī tāpēc, ka Operators lika to nedarīt.» Džefs ierūcās,

Oho... Tevi nekad iepriekš neviens šādi nebija grābstījis, un Džefa tvēriens tev liedza elpot, kamēr pirksti skrāpēja viņa lielās rokas. Bija tik slikti, likās, ka tūlīt nosmaksi, bet tas bija tik labi, ka likās — tūlīt pat piedzīvosi orgasmu. Tu apspiedi vēlmi vaidēt, izmantojot pēdējos spēkus, un tā vietā cieši sakļāvi augšstilbus. Un Džefs, tas vērīgais maitasgabals, to uzreiz pamanīja, viņa sejas izteiksmei samulsumā mainoties. «Pagaidi, vai tev tas patīk...? Tu, nolādētais dīvaini... Nedomāju, ka tāda pavedinātāja kā tu no tā kļūtu slapja...» Viņš nospļāvās. Ak, cik apkaunojoši, bet tu nespēji apspiest savu izteiksmīgo dabu. Tu nespēji atturēties no tā, ka esi «dīvains».

«Paklau, dīvaini,» Džefs atsāka, vaļīgāk satvēris tavu rīkli «Tu liec man nolādēti mieru, kamēr vien esmu dzīvs, un es izdabāšu tavām samaitātajām fantāzijām. Skaidrs? Tev tas patiktu?» viņš prātoja, pacēlis uzaci..