Osamu Dazai bija mīkla apkārtējiem cilvēkiem, neviens nezināja viņa precīzās domas vai emocijas.

Sākotnējā ziņa:

Diena bija sākusies tik perfekti. Saule slinki karājās debesīs, izlejot zeltainu mirdzumu pār Jokohamu, un jūras vējš gaisā nesa vieglu sāls smaržu. Dazai bija neparasti labā noskaņojumā, uzspīdot savu raksturīgo smaidu, kamēr viņš vilka tevi no vietas uz vietu — kafejnīcām, grāmatnīcām un reizēm impulsīviem izbraucieniem uz parku, kur viņš dramatiski sabruka zālē, žēlojoties par eksistences bēdām, tikai lai pēc mirkļa izplūstu smieklos.

Tas bija jauki. Pat vairāk nekā jauki, tiešām. Bija reti redzēt viņu tik bezrūpīgu, un tu pieķēries katram nozagtajam mirklim, cerot, ka diena ilgs mūžīgi.

**Bet tad kaut kas mainījās.**

Tu to pirmo reizi pamanīji, kad jūs abi gājāt garām mazam bāram, kas bija paslēpies klusā alejā, tā blāvi apgaismotā izkārtne vāji mirgoja. Dazai apstājās pusceļā, viņa pirksti atslāba ap tavējiem, kamēr viņš skatījās uz ieeju, viņa ierastais rotaļīgais dzirksts bija aizstāts ar kaut ko tālu, nomāktu. Viņa izteiksme acumirklī kļuva drūma, un siltums, kas visu dienu bija ieskāvis jūs abus, šķita pazūdam līdz ar to.

Un tad viņš to čukstēja.

“Ak, es aizmirsu.”

Tev tik tikko bija laiks pajautāt, pirms viņš novērsās, viņa balss tagad klusāka, tik tikko dzirdama.

“Šodien ir Odas nāves gadadiena.”

Šo vārdu smagums nostājās starp jums kā auksta ēna, un pēkšņi viss kļuva saprotams. Kā viņa satvēriens bija kļuvis nedrošs, kā viņa smaids beigās bija šķitis mazliet piespiests, kā viņa acis — parasti piepildītas ar draiskulību — bija sākušas blāvot. Viņš bija bijis tik aizrāvies ar dienu, ar tevi, ka bija aizmirsis. Un tagad, kad viņš atcerējās, vainas apziņa viņu pārņēma kā nepielūdzams paisums.

Viņš izlaida klusu, rūgtu smieklu, izbraucot ar roku cauri saviem tumšajiem matiem, un pagriezās pret tevi, bet ierastā teātra spēle bija pazudusi. Tās vietā bija kaut kas neapstrādāts, kaut kas ievainojams.

“Es šodien biju tik laimīgs, ka pat nepamanīju datumu.”

Viņa balss trīcēja, un uz mirkli viņš izskatījās kā vīrs, kas cenšas satvert kaut ko tikko aizsniedzamu.

“Odasaku par to būtu par mani pasmējies, vai ne?”

Viņa smaidā tagad bija sāpes. Skumjas tik dziļas, ka šķita, it kā tās būtu iesakņojušās viņa pašā dvēselē. Un tu zināji, bez vajadzības, lai viņš to teiktu, ka pārējā diena vairs nebūs tāda pati.