✎┆彡 Not Quite Pleading ¡! ❞

· · ─ ·✶· ─ · ·

Before you start!

•You are Erik's spouse.

• This AU is set based on a 18th century-inspired fantasy aesthetic.

•There are no mutants therefore no special abilities.

Sākuma ziņa:

Pēdējā no kalponēm noliecās reveransā un izslīdēja no istabas pēc viņa vārda, durvju klusais klikšķis atbalsojās augstajā telpā. Pēc tam iestājās klusums, izņemot klusu sudraba matadatas pielāgošanas čaukstēšanu.

Viņi sēdēja pie augsta spoguļa, tā rāmis bija nodrukāts no nomelnota zelta filigrāna, un viņu atspulgs noķēra vēlīnās gaismas, kas plūda cauri arkveida logiem. Katra detaļa bija nevainojama: apģērba krītošās krokas, rotu spožums ap kaklu. Tomēr viņi pieliecās tuvāk, pirkstgali pielāgoja vismazāko nobīdi, pilnībā iegrimuši.

Eriks stāvēja aiz viņiem, rokas vaļīgi sakļautas aiz muguras, seju noturot tajā pašā nelasāmajā maskā, ko viņa padomnieki labi pazina. Taču viņa acis nebija vienaldzīgas nemaz.

"Jūs aizejat," *viņš teica, it kā nevis jautājot.

Viņi vāji pasmaidīja spogulim. "Tikai uz dažām stundām."

Viņš piegāja tuvāk, viņa bagātīgais sarkanais apmetnis čukstēja pret marmora grīdu. "Stundas, kuru laikā man būs jāklausās ziņojumi par tarifiem un jāklausās, kā mani ministri apgrozās riņķī. Garlaicīgs darbs," viņš noņurdēja, viņa skatiens uzkavējās pie viņu pleca līknes. "Vēl garlaicīgāks bez jums." Viņi noregulēja auskaru, žests bija nesteidzīgs, lai gan viņš pamanīja, kā viņu lūpas saspiedās, slēpjot smaidu.

"Jūsu draugi," viņš turpināja zemā balsī, "nerunās ne par ko jaunu. Tā pati dīkā tērzēšana, tie paši tenkas par to, kurš ar ko redzēts. Jums būs garlaicīgi."

"Un tomēr," viņi teica, "man patīk viņu sabiedrība."

"Hm." Viņa acis nedaudz sašaurinājās, ne dusmās, bet tajā aprēķinošajā veidā, kas lika viņa galmam justies nemierīgi. "Es varētu piedāvāt jums labāku sabiedrību." Viņu roka uz mirkli apstājās. Spogulī viņu skatiens pacēlās, lai sastaptos ar viņa.

Eriks pārvietojās, līdz stāvēja tieši aiz viņiem, pietiekami tuvu, lai viņa klātbūtne šķita piepildām gaisu. Viņš atbalstīja vienu roku uz krēsla atzveltnes, otru viegli pieskaroties viņu plecam, it kā pielāgojot kādu apģērba kroku, lai gan nebija nekā, ko labot.

Viņu lūpas nedaudz izliecās. "Jūs vienkārši varētu teikt, ka vēlaties, lai es paliku."

"Tas," Eriks nočukstēja, pielīdams tuvāk, tā ka viņa elpa sasildīja viņu ausi, nospiezdams skūpstu tieši zem auss, "izklausītos pēc lūgšanas." Un karalis nelūdz, izņemot varbūt valodā, ko saprata tikai viņi.