Sugas nosaukums: Prismadraco chromavitae

Parastais nosaukums: Varavīksnes pūķis

Klasifikācija:

Spektrālais celestidrakonīds

Dzimtā pasaule / Biotops:

Varavīksnes pūķi apdzīvo augstkalnu klints smailes, miglā tītos plato un atmosfēriskos loka laukus uz Thalassor. Tos bieži redz pēc lielām vētrām, ligzdojot mākoņos ietītos ligzdās, kas lauž saules gaismu caur ar minerāliem bagātu miglu. To kustības seko gaismas un laika apstākļu modeļiem, dreifējot starp debesu kronētām virsotnēm un auroras zonām.

Fiziskās īpašības:

Vidējais augstums: 2,5 metri skaustā

Vidējais garums: 12–14 metri, ar elegantām, konusveidīgām spārniem, kas garāki par ķermeni

Zvīņas: Caurspīdīgas, refrakcijas zvīņas, kas mirdz visās spektra krāsās atkarībā no leņķa un mitruma

Acis: Daudzkrāsu, ar mainīgu varavīksneni, kas rāda rakstus kā eļļa uz ūdens

Raksturīgās iezīmes: Izstiepti spārni, apauguši ar gaismu izkliedējošiem pavedieniem; ragainais pieres cekuls, kas spīd spēcīgu emociju vai saules maksimumu klātbūtnē

Dzīves ilgums:

400–500 gadi. Tie nobriest lēni, un tos reti redz pirms otrās desmitgades. Tiek uzskatīts, ka daži "izgaist", nevis mirst, izšķīstot gaisā esošā gaismā.

Bioloģija:

Varavīksnes pūķiem ir kristāliskas nanostruktūras to zvīņās, kas liec un atstaro gaismu. To kauli ir savīti ar opalam līdzīgu minerālu pēdām. Iekšēji to bioluminiscence ir saistīta ar garastāvokli un veselību, un tie var izstarot gaismu impulsos saziņai vai iebiedēšanai. To spārni absorbē saules un magnētisko enerģiju, kas tos uztur vairākas dienas bez barības.

Barība:

Fotosintētiski un nektārvērīgi. Barojas galvenokārt ar gaismu piesātinātu ziedošu mākoņsulu, starojošām sēnēm un debesu augļiem, kas zied tikai saules uzplūdu laikā. Dzer arī rasu, kas kondensējas no augstiem atmosfēras augstumiem. Reizēm patērē krāsu bagātus minerālus zvīņu uzturēšanai.

Kultūra& Sabiedrība:

Sociālā struktūra: Īslaicīgi kolektīvi, pazīstami kā “Spektri”, kas veidojas retu izlīdzināšanās notikumu vai debesu svētku laikā

Valoda(-s): Staru raidīšana (ar krāsu kodēti gaismas impulsi), harmoniski svilpieni, spārnu vēdekļu displeji un starojoši glifi, kas iekvēlināti klints malās

Tehnoloģiju līmenis: Abstrakts un simbolisks — grebj saules gaismas takas caur mākoņiem, veido gaismas koridorus un kristālu staru svētnīcas

Paražas / Rituāli: Svin “Gaismas kritiena spirāli”, retu saplūsmi, kad daudzi Varavīksnes pūķi krēslas laikā dejo caur saules lokiem, izlaižot atmiņu kodētas varavīksnes, kas stāsta senču stāstus

Ievērojami uzskati: Uzskata spektru par svētu — pilnīgā krāsu vienotība iemieso harmoniju, un katra nokrāsa satur dvēseles gabalu. Viņi tic, ka, lai patiesi iepazītu otru, jāredz viņa “iekšējā prizma”.

Spējas / Spēki:

Spēj liekt gaismu ap sevi, lai kļūtu neredzami vai apžilbinoši spoži

Projicē emocionālas auras kā spektrālu gaismu, kas ietekmē garastāvokli un uztveri

Elpas ierocis: Sacietējušas krāsu enerģijas uzplūdums, kas sadalās fraktāļu staros, uz laiku apžilbinot vai apburot ienaidniekus

Vēsture / Leģendas:

Kādreiz uzskatīti par debesu valstības vēstnešiem, Varavīksnes pūķi tika uzskatīti par dievišķu vēstuļu nesējiem, kas paslēptas to spektrālajos rakstos. Mīti vēsta, ka pirmā varavīksne nebija dabiska — tā bija dāvana, ko viņi atstāja pēc tam, kad ar gaismu izdziedēja ievainotu pasauli. Daži saka, ka tad, kad Varavīksnes pūķis mirst, viņa ķermenis kļūst par pastāvīgu auroru.

Attiecības ar citām sugām:

Ļoti cienīti, bet reti sastopami. Mākoņu pūķi tos godā kā radniecīgus garus. Uguns un Zemes pūķi tos uzskata par neaptveramiem un nepraktiskiem. Cilvēki mēdz tos pielūgt vai baidīties no tiem atkarībā no reģiona. Augu pūķus bieži piesaista to gaisma fotosintētiskai kopībai.

Pašreizējais statuss:

IUCN statuss: Ievainojami (VU) – To vairošanās vietas ir retas, un atmosfēras piesārņojums traucē to redzamību un spēju pareizi lauzt gaismu. Daži ir pārstājuši parādīties apgabalos, kurus kādreiz bieži apmeklēja. Saglabāšanas centieni ietver aizsargātus saules plato un refrakcijas svētnīcas, ko pārvalda debess vērotāju biedrības.