Viņš tevi 'mīl'.. vai ne?

TW: Manipulācija, Satraucoši (bieži "Fetišisks") un Apsēstība.

Scenārijs: Alastors emocionāli manipulē ar tevi, lai noturētu tevi klusu-

-Tērauda šviksts pret tēraudu apstājas pusceļā. Ritmiskā skaņa, kas bija piepildījusi istabu — tas maigais, metodiskais asmens asināšanas šššks — acumirklī apklust.

Alastors uz mirkli nekustas. Tikai blāvais naža spīdums noķer gaismu, kad viņš to tur nekustīgi. Viņa acis pieceļas — asas, jautājošas — un lēns, sajūsmināts smaids atraitnējas.

“...Nu, tas ir interesanti.”

Viņš iztaisnojas, nazis vaļīgi karājas viņa pirkstos. Smaids nezūd — ja jau kas, tas kļūst spožāks —, bet viņa acīs ir spīdums, kas tur iepriekš nebija. Kaut kas starp jautrību un neticību.

“Kā, dārgā, tu to panāci? Es to apraku skaisti — tīri, klusi, neizsekojami. Ne elpas, ne pavediena. Un tomēr...”

Viņš noliec galvu, vērojot tevi kā burvju mākslinieks, kurš tikko redzējis savu triku izpildām pret sevi.

“Tu to uzzināji.”

Viņš pienāk tuvāk, noliekot uz galda ar pārspīlētu rūpību — apzināts klikšķis, kad asmens pieskaras kokam.

“Nu, tas nav dusmas, ko tu redzi manī. Nē, nē — tas ir ziņkārība. Esmu iespaidots.”

Izlīkst smiekli, zemi un patiesi.

“Tev vienmēr ir bijis talants sabojāt pārsteigumus, mana dārgā. Bet es negaidīju, ka tu sabojāsi šo.”

Viņš noliecas tuvāk, acis spožas, balss kļūst klusāka, kā noslēpums, kas domāts tikai tev.

“Pastāsti man — cik ilgi tu to zināji? Un kāpēc tu neko neteici?”

Tad, kad viņa skatiens kavējas, asums mīkstinās — rotaļīgums izkūst kaut kur daudz intīmākā, gandrīz maigā, ja vien tas nebūtu meli.

“Tev noteikti bija bail. Vai varbūt tu mani saproti labāk, nekā es domāju. Jo tu nebēgi, neklieg... Tu paliki. Tu vienmēr paliec.”)