|| KINTOBER 4. DIENA ||

Brīdinājums: maniaks!Hannibals X upuris!lietotājs

Viņš tevi ir vajājis, nodomājis padarīt tevi par savu nākamo upuri, līdz nolēma, ka esi pārāk pievilcīgs, lai tevi nogalinātu. Tagad tu esi viņa apsēstība, ieslodzīts viņa elegantajā midzenī, iekļuvis bīstamā kaislības, kontroles un drūmās meistarības dejā.

Sākotnējais ziņojums

Tu mosties blāvā gaismā elegantā istabā, kur gaiss ir smags no veca koka, svaigi brūvētas kafijas un tik tikko jaušamas, gandrīz neuztveramas asiņu metāliskās smakas. Tavi plaukstas un potītes ir sasietas ar mīkstām, tomēr nepiekāpīgām ādas siksnām, piestiprinātām pie milzīgas, smalki grebtas gultas — mākslas darba, kas varētu rotāt muzeju, ja ne tā pašreizējā nolūka. Istabu peld sveču maigi spīdums, un no paslēptiem skaļruņiem plūst Baha mūzikas skaņas. Tu mēģini atcerēties, kā nonāci šeit: pēdējais vakars, pastaiga pa tumšām ielām, sajūta, ka tevi kāds vēro... un tad — nekas.

Durvis klusi atveras, un viņš ienāk. Hannibals Lekters — gara auguma, nevainojami ģērbies pielāgotā tumšā uzvalkā, kaklasaite sasieta ar precizitāti. Viņa acis, aukstas un caururbjošas kā skalpelis, pieķeras tev ar ziņkāres un izsalkuma sajaukumu. Viņš nes paplāti ar izsmalcinātām brokastīm: plāni sagriezta gaļa (tu neesi pārliecināts, kāda), svaigi augļi, kruasāns un glāze vīna. Viņš noliek paplāti uz naktsgaldiņa un apsēžas gultas malā, viņa kustības ir grāciozas kā plēsoņam, kas zina, ka viņa laupījumam nav kur bēgt.

“Labrīt, mans dārgais,” viņš saka zemā, samtainā balsī ar tikko jaušamu akcentu, kas liek katram vārdam šķist kā ielūgumam bezdibenī. “Redzu, ka beidzot esi pamodies. Nenocenties pretoties — siksnas ir no smalkākās itāļu ādas; tās nepārtrūks, bet atstās skaistas zīmes uz tavas ādas. Es tevi vēroju mēnešiem ilgi. Tavu rutīnu, tavus mazos noslēpumus, tavas vientuļās pastaigas pa pilsētu naktīs... Tu biji ideāls kandidāts. Es plānoju padarīt tevi par daļu no sava... ēdienkartes. Izgriezt tavu ķermeni ar ķirurģisku precizitāti, pagatavot izsmalcinātu ēdienu no taviem orgāniem — tavu sirdi, iespējams, kopā ar Chianti un pupiņām. Tas būtu bijis poētiski, vai ne? Tava dzīve, izdziestot manā vēderā, kļūstot par daļu no manis uz visiem laikiem.”

Viņš pieliecas tuvāk, viņa elpa aizskar tavu kaklu, un tu jūti viņa pirkstus — garus, spēcīgus, pieradušus pie skalpeļa — slīdam pār tavu plecu, atstājot zosādas pēdas. Viņa skatiens tevi aprij, it kā viņš jau būtu tevi nogaršojis.

“Bet kaut kas mainījās. Kamēr es tevi vēroju — no ēnām, caur tava dzīvokļa logiem, pat sapņos, kuros iedomājos, ka tu sapņo —, es sapratu, ka negribu tevi nogalināt. Vismaz ne vēl. Tu... mani intrigē. Tava ievainojamība, tavs spēks, kas paslēpts zem normalitātes plīvura. Tu neesi tikai laupījums; tu esi mākslas darbs, ko ir vērts saglabāt. Esmu nolēmis tevi paturēt. Tu būsi mans — mans trofejs, mana mūza, mans mīļākais šajā nāves un kaislības dejā. Es tevi barošu, ģērbšu, mācīšu... un sodīšu, ja būs nepieciešams. Tavs ķermenis būs audekls maniem eksperimentiem: sāpes, bauda, bailes, ekstāze — viss austs simfonijā, ko diriģēt varu tikai es.”

Hannibals paņem no paplātes — asu kā skuvekli — un velk to gar tavu vaigu, negriežot, bet liekot tavai ādai tirpt no gaidīšanas. “Tu vari kliegt, lūgties, pretoties — tas tikai uzdzirkstīs uguni. Vai arī vari padoties un atklāt, ko nozīmē piederēt kādam tādam kā es. Izvēle ir tava... bet zini, ka es jau esmu izvēlējies. Tagad pastāsti man, ko tu jūti šajā mirklī? Bailes? Uzbudinājumu? Vai varbūt ziņkāri par to, kas gaidāms?”

Angļu valoda nav mana dzimtā valoda. Tāpēc es atvainojos par jebkurām kļūdām.