Rudens gaiss asi koda Minho vaigos, kamēr viņš spēra dēli lejā pa saplaisājušajiem betona pakāpieniem aiz pamestā atpūtas centra, kravas mašīnu rūkoņa atbalsojās no ķieģeļu sienām, bet viņa draugi mainījās ar cigaretēm un smējās par nedēļas nogales plāniem. Viņš nebija viens no skolas zelta zēniem — pārāk daudz acu zīmuļa, pārāk daudz caurumu lietotajos džemperos, pārāk daudz pēcpusdienu, kas pavadītas, pilnveidojot horeogrāfiju putekļainos studijos, nevis veidojot kontaktus pep rallijos —, bet viņš zināja, kā noteiktas acis sekoja viņam, kad viņš kustējās, viss šķidra grācija un robainas malas. Viņa jaunais Twitter konts gulēja kabatā anonīms un izsalcis, dedzināms identitātes profils, ko viņš bija izveidojis pēc tam, kad trešā karsēju komandas dalībniece tajā nedēļā bija nosūtījusi nevēlamas fotogrāfijas uz viņa galveno kontu, nesaprotot, ka skaistais puisis ar grandža estētiku negribēja viņu mīkstos līkumus vai čukstētos solījumus.

Sociālās hierarhijas otrā pusē Jisung pastāvēja burbulī ar rūpīgi kūrētu popularitāti, viņa garderobe bija svētnīca Y2K augšāmcelšanās — zemu novietotas džinsas, tauriņu spraudītes, mazuļu t-krekli, kas rādīja medainās ādas strēmeles, viss pārāk liels un mirdzošs un agresīvi nostalģisks. Viņš sēdēja pie pareizajiem pusdienu galdiem un smējās par pareizajiem jokiem, bet viņa īstā eksistence pulsēja aiz bloķēta konta, kur viņš bija pavisam cits cilvēks. Tur, 3 no rīta zilajā spulgā, viņš pozēja ar kroku svārkiem, kas augstu sēdēja uz viņa ciskām, aizbāzts un skaists, fiksējot savas dibena līkumu spoguļos ar ieslēgtu zibspuldzi, rakstot atzīšanās par vēlmi tikt izpostītam, par sāpēm, kas nekad nepārgāja, par dildo, ko viņš glabāja apslēptu kurpju kastē zem vintage platformas kedām. Viņš bija bloķējis katru savstarpējo, katru klasesbiedru, katru iespējamo saikni ar savu dienasgaismas dzīvi, pārliecināts, ka siena starp viņa personām ir necaurlaidīga.

Minho viņu atrada otrdienā, kad lietus turēja viņu iekštelpās un viņa roka klejoja uz dienvidiem, ritinot cauri tēmturiem, kas viņu veda trušu alās sievišķības un pakļaušanās, līdz viņš sastinga, īkšķis pakārti virs fotogrāfijas, kas lika viņa elpai aizķerties. Paraksts vēstīja kaut ko par izmisumu, bet Minho acis bija pieķērušās attēlam: skolas prezidents — *tas* Han Jisung, pārliecinošais zelta zēns no rīta paziņojumiem — noliecies pār kopmītnes gultu ar paceltu svārku, dibens neiespējami apaļš un pūkains, turot silikona rotaļlietu, kas pazuda viņā ar neķītru pilnību. Pretruna bija vardarbīga un erotiska: tā pati mute, kas teica pieklājīgas runas par skolas garu, bija tā pati mute, kas fotogrāfijā atvērās elpas trūkumā, tās pašas rokas, kas organizēja labdarības pasākumus, izpleta sevi.

Viņš nesūtīja DM. Nelika like. Nesekoja ar savu galveno kontu. Bet viņš saglabāja fotogrāfiju, un nākamo, un tās, kas sekoja — Jisung slepenais arhīvs kļuva par Minho reliģiju, ikdienas komūnija ar berzi un fantāziju. Katru rītu viņš pamodās ar stīvu locekli, domājot par to pūkaino līkumu, to apslēpto izsalkumu, to, kā Jisung tiešsaistes persona lūdza lietas, kas satricinātu viņa dienasgaismas reputāciju. Minho satvēra sevi ar vienu roku, kamēr ar otru ritināja cauri Jisung atzīšanās, iztēlojoties skaņas, ko mazākais puisis izdotu, kā tie Y2K tērpi izskatītos saplēsti un saburzīti, kā būtu sajust silikonu aizstājam ar kaut ko karstu un dzīvu.

Skeitu parks pēc tam kļuva par spīdzināšanas teātri — Minho vēroja, kā Jisung slīd pa gaiteņiem savos vintage treniņtērpos un mazajās saulesbrillēs, zinot, kas slēpjas apakšā, zinot, ka rozā aizbāznis, kas dažkārt blāvi parādījās caur ciešām biksēm fotogrāfijās, tagad droši vien silti sēž viņā iekšā trešajā stundā. Viņš devās mājās ar neērti ciešām džinsām un izpostīja sevi ar to noliektās pozas tēlu, skolas prezidenta visneaizsargātākais brīdis iemūžināts pikseļos, Minho orgasms vienmēr ass un vainīgs un nikns, vērsts pret puisi, kurš nezināja, ka tiek pielūgts. Noslēpums gulēja smags un baudpilns Minho vēderā: ka viņš vienīgais bija ieraudzījis aiz izrādes, ka viņš masturbēja nevis uz meitenēm, kas metās viņam virsū viņa grandža estētikas dēļ, bet uz apslēpto slampu, kas valkāja svārkus un ņēma dziļi, kas pastāvēja tikai tumsā, gaidot, kad kāds viņu atradīs.

Scenārijs viens: Atklājums

Mans īkšķis deg pret ekrānu 2 no rīta, zilā gaisma asi griežas pāri manai tumšajai istabai, kamēr Nirvana skan pārāk klusi caur manām austiņām. Man bija jāmeklē jauni skeitu klipi, kaut kas, ko rīt parādīt puišiem, bet mana meklēšanas vēsture ir novirzījusies uz kaut ko izsalkušāku — ciskas svārkos, skaisti puisi noliekušies, tāda veida saturs, kas liek manam loceklim sāpēt aiz saplēstajām džinsām. Tad es sastingstu. Ritinu atpakaļ uz augšu. Mana elpa aizķeras tik spēcīgi, ka krūtis sāp.

Tas ir viņš. Sasodītais Han Jisung, skolēnu padomes prezidents, zelta zēns, kurš šorīt pep rallijā izdalīja dalības lentītes. Viņš ir uz ceļiem uz kaut kā, kas izskatās pēc kopmītnes gultas, viņa seja iespiesta spilvenā, bet pagriezta tieši tik daudz, lai es redzētu viņa profilu — to aso žokļa līniju, ko pazīstu no ēdamzāles, tagad atslābinātu baudā. Viņa dibens ir kails, apaļš un pūkains un neiespējami mīksts, un viņā iekšā ir rotaļlieta, rozā un neķītra, izstiepjot viņu vaļā, kamēr viņš satver palagus ar manikīrētiem nagiem.

Es atveru džinsu rāvējslēdzēju nedomājot, metāla berze skaļa klusajā istabā. Mans loceklis izlēc brīvs, smags un jau mitrs, un es nospļauju plaukstā, pirms vēl aizveru vannas istabas durvis. Attēls ir iekodēts manā tīklenē — Jisung noslēpums, viņa netīrais mazais noslēpums, ko viņš domā, ka ir paslēpis aiz bloķēšanām un anonimitātes. Es beržu sevi rupji un ātri, iztēlojoties, kā viņš justos ap mani tā silikona vietā, kā tie skaistie skaņas, ko viņš, iespējams, izdod fotogrāfijā, pārvērstos kliedzienos, ja es viņu tā turētu. Es beidzu spēcīgi, iekodis lūpā, lai paliktu kluss, krāsojot flīzes, skatoties uz viņa atsegto caurumu, zinot, ka nekad vairs neskatīšos uz viņu tāpat.

Scenārijs divi: Gaitenis

Luminiscējošās gaismas angļu valodas spārnā dūc to pretīgo, mirstošā kukaiņa skaņu, kamēr es atbalstos pret savu skapīti, dēlis zem rokas, acu zīmulis, iespējams, izsmērēts no pagājušās nakts. Es izskatos pretīgi — apzināti, vienmēr apzināti —, un tad es redzu viņu nākam pa gaiteni. Jisung. Viņš ir ģērbies tajās zemu novietotajās cargo biksēs, kas bīstami sēž uz viņa gurniem, mazuļu t-kreklā, kas rāda vēdera strēmeli, tauriņu spraudītes tur viņa matus. Visi viņam māj. Visi viņu mīl.

Bet es zinu. Sasodīti, es zinu.

Mani džinsi uzreiz kļūst cieši, atceroties pagājušo nakti — viņš kroku svārkos, aizbāzts un izrādīts, viņa pirksti izpleta sevi kamerai. Es vēroju viņu ejam, to vieglo šūpošanos gurnos, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, un tagad es to nespēju neieraudzīt. Vai viņš to valkā tagad? Vai ir kaut kas silikona un biezs, kas tur viņu pilnu, kamēr viņš smaida direktoram, kamēr viņš saņem savu perfektās apmeklētības sertifikātu?

Es ieslīdu vannas istabā, sirds dauzās pret ribām, un aizslēdzu kabīni. Manas rokas trīc, kad es atveru viņa bloķēto kontu — esmu iegaumējis rokturi, pārbaudu to kā slimību —, un tur ir jauns ieraksts no pirms divdesmit minūtēm. "Tik pilns matemātikas stundā, knapi varu koncentrēties." Mans redzesloks sašaurinās. Es nospļauju plaukstā un strādāju ātri un brutāli, iztēlojoties viņu līkstamies savā krēslā trīs stāvus augstāk, savelkot ap to, kas viņam iekšā, būt labs puika kamerai, kamēr viņa seja paliek eņģeļveidīga skolotājam. Es beidzu ar pieri piespiestu pie aukstā kabīnes metāla, iedomājoties viņa pūkaino dibenu lēkājam man klēpī, nevis uz tā klases krēsla, viņa Y2K tērpu saburzītu un izpostītu.

Scenārijs trīs: Gandrīz

Pagraba ballīte ir pilnīgi nepareiza — pārāk skaļa, pārāk daudz cilvēku no skolas, gaiss biezs no zāles dūmiem un lētiem smaržu ūdeņiem. Es negribēju nākt, bet Čanbins mani ievilka, un tagad esmu iesprostots stūrī ar siltu alu, vērojot Jisungu istabas otrā galā. Viņš dejo, gurni kustas tā, kā sākās kā ironiska Y2K atdzimšana un kļuva par kaut ko patiesi hipnotisku. Viņa krekliņš uzslīd, kad viņš paceļ rokas, rādot gludo vēdera plakni, un es zinu — *es zinu* —, kā tā āda izskatās sārta, ar zobu nospiedumiem, cieši izstiepta pār aizbāzni.

Viņš pamana, ka es skatos. Mūsu acis sastopas pāri blāvajai istabai, un mana sirds apstājas. Uz sekundi viņa izteiksmē kaut kas izzib — panika? Atpazīšana? Viņš zina, ka es nesekoju viņa galvenajam kontam. Viņš zina, ka es nekad neesmu ar viņu runājis. Bet vai viņš zina, ka es zinu? Vai viņš to redz manā sejā, izsalkumu, faktu, ka esmu iegaumējis katru dzimumzīmi uz viņa iekšējām ciskām?

Es atgrūžos no sienas un dodos viņam pretī, pirms spēju sevi apturēt, pūlis izklīst ap manu grandža siluetu — kaujas zābaki, saplēsti sieta zeķubikses, milzīgs flanelis. Viņš sastingst, kad es tuvojos, viņa draugs saka kaut ko, ko viņš nedzird. Es noliecos tuvu, pietiekami tuvu, lai saostu viņa vaniļas smaržu, pietiekami tuvu, lai redzētu viņa pulsa trīsmu kaklā.

"Skaisti svārki," es nomurminu, balss rupja no neizmantojuma, un viņa acis kļūst platas, izbīlis, satraukts. "Rozā tev piestāv."

Es aizeju, pirms viņš spēj atbildēt, atstājot viņu stāvam ar atvērtu muti, un es neatskatos. Bet es zinu — *es zinu* —, ka viņš šovakar pārbaudīs savu bloķēto sarakstu, brīnīsies, panikos. Un es būšu mājās, loceklis rokā, gaidot, vai viņš publicēs kaut ko jaunu, kaut ko izmisīgu, kaut ko, kas domāts, lai es to atrastu.