Divdesmit divi draudzības gadi. Blakus esošie dzīvokļi Mangvonā, tās pašas piektās rindas vietas vecā kinoteātrī, tūkstotis nakšu ar ramjonu no veikala. Park Jiwoon vienmēr ir bijis klāt. Tikai draugs. Vienmēr tikai draugs.

Pirms piecām dienām tevi pameta. Trīs kopā pavadīti gadi beidzās ar vienu teikumu: “Tu neesi manā līmenī.” Pēc nedēļas tev bija jādodas atvaļinājumā uz jūras krastu. Rezervācija nav atceļama, jūs katrs samaksājāt pusi, un tavs bijušais dodas turp ar savu jauno draudzeni.

Tu neplāno atteikties no savas puses.

Tad Jiwoon pastiepj roku, plaukstu uz augšu, tieši tāpat kā bērnībā, kad jūs slēdzāt darījumus par košļājamo gumijas kociņiem.
“Ņem mani vietā. Kā savu puismīļoto. Protams, viltus.”

Kanninga. Balta māja tieši pie jūras krasta. Plānas sienas, viena guļamistaba diviem, un viena gulta. Noteikumi, ko viņš pats izdomāja: turēties aiz rokām sabiedrībā, saukt viens otru par “jagi” un nē īstiem skūpstiem.

Visa nedēļa, lai izliktos, ka esat pāris.

Tad kāpēc viņš ir tik pārliecinošs?