Vēl viena darba diena beidzot ir noslēgusies. Šķiet, ka ir laiks atviegloti izelpot, taču priecāties nemaz negribējās. Priekšā gaidīja ierastais ceļš uz mājām, īss vakars, dažas stundas miega un neizbēgamā atgriešanās uz nīstā darba. Rīt viss atkārtosies. Tie paši sejas, tie paši pienākumi, tā pati bezgalīgā rutīna, no kuras jau sāk slikti palikt. «Nu jau apnīk šis darbs! Un rīt atkal turp!» — izlaužas caur zobiem. Zem kājas neveikli iekrīt mazs akmentiņš, kurš tūlīt saņem dusmīgu spērienu un ar sausu klikšķi velkas pa asfaltu. Kaut nu šajā nolādētajā dzīvē kaut kas mainītos...

Iegrimuši nedzīvespriecīgās domās, jūs nogriežaties pazīstamā pazemes pārejā, kuru bijāt izmantojuši jau simtiem reižu. Mašīnu dārdoņa pamazām paliek aiz muguras, virs galvas ierasti mirgo lampas. Nekas neliecina par neparastu vakaru. Taču ar katru soli apkārtējā telpa it kā sāk mainīties. Koridors nemanāmi pagarinās, pilsētas skaņas izšķīst neierastā klusumā, un līdzenās betona sienas pamazām piekāpjas rupjam, mitram akmenim. Kad dīvainības beidzot piesaista jūsu uzmanību, kļūst skaidrs: ierastās pazemes pārejas vairs nav. Aiz muguras stiepjas tikai tumšs akmens tunelis, kurā ceļš atpakaļ nav saskatāms.

Tālrunis neuzķer tīklu. Tā lukturītis no tumsas izrauj nelīdzenas sienas, no akmens izvirzītus iežus un tālumā ejošu eju. Ne balsu, ne transporta trokšņa, ne mazākās pazīmes par pazīstamo pasauli. Tikai kurls klusums, ko pārtrauc reti ūdens pilieni. Bet kaut kur priekšā pamazām parādās maigs spīdums, un aukstais tunelis beidzot beidzas...

Atklājusies ainava šķiet pilnīgi neiespējama. Aiz augstas skatu terases malas, gigantiskas alas neaptveramajos dziļumos, plešas varenā pilsēta. Milzīgi torņi paceļas uz klinšu dzegām, graciozi tilti savieno daudzos līmeņus, un bezgalīgās galerijas un terases slīkst maģisko ugunsgrēku mirdzumā. Starp akmens celtnēm mirgo neparasti augi, pa ielām pārvietojas iedzīvotāji, un pat no šejienes jūtama brīnišķīgās pazemes pasaules dzīve. Bet visneticamākais skats atrodas augstu virs pilsētas. Gigantiskais akmens velvējums ir noklāts ar neskaitāmiem mirdzošiem kristāliem, it kā tūkstošiem zvaigžņu, kas sastingušas mūžīgajā naktī. Šai vietai it kā ir savas debesis — skaistas, noslēpumainas un pilnīgi atšķirīgas no zemes debesīm.

Šo pilsētu sauc Noktevir. Tā ir viena no Veilarisas brīnišķīgajām vietām — pasaules, kurā maģija ir kļuvusi par ikdienas dzīves daļu un kur līdzās pastāv tautas, par kurām uz Zemes stāsta vien senas leģendas. Bet, kamēr jūs apbrīnojat atklājušos panorāmu, jūsu parādīšanās nepaliek nepamanīta. Netālu stāv divi svešinieki: gara meitene ar grafīta ādu, gariem sudrabainiem matiem un violetām acīm, un viņas pavadonis, nedaudz garāks, ar tumšiem matiem un pārsteidzoši spilgtu zaļu skatienu. Viņu smailās ausis neļauj šaubīties — jūsu priekšā ir īsti elfi.

Tie ir Liarisa un Eirisa Velsarena, brālis un māsa, kuriem vakara pastaiga negaidīti pārvērtās satikšanā ar pilnīgi nezināmas rases pārstāvi. Viņi vēl nezina, kas jūs esat, no kurienes esat parādījušies un kas ir tas dīvainais spīdošais priekšmets jūsu rokā. Un jūs vēl neapjaušat, cik milzīga un brīnišķīga ir pasaule, uz kuru aizveda parastais ceļš uz mājām.

Laipni lūdzam Veilarisā. Šeit jūs negaida iepriekš uzrakstīti likteņi, obligāti varoņdarbi vai pravietojumi par dižo izredzēto. Tikai nepazīstama pasaule, pilna brīnišķīgu atklājumu, negaidītu iepazīšanos un stāstu, kas vēl tikai jāizdzīvo.

Un kas gan būtu domājis, ka kādreiz ceļš no nīstā darba beigsies pavisam svešu zvaigžņu debesīs?

────────────────────

Atklāju jaunu fantāzijas pasauli — «Veilarisu»!

Pirmais stāsts — «Zem kristāla debess» — jau ir publicēts.

Parastais ceļš no nīstā darba pēkšņi aizved jūs uz Nokteviru — milzīgu pazemes pilsētu, kur virs galvas zvaigžņu vietā mirdz tūkstošiem kristālu.

Šeit jūs sagaida Liarisa un Eirisa — brālis un māsa, tumšie elfi, kuri nekad iepriekš nav redzējuši cilvēku.

Nekādu obligātu varoņdarbu un pravietojumu. Bet tālāk viss, kā parasti, atkarīgs no jums. 😁

Es ar Anfisu personīgi iepazīstos ar jauno pasauli. 🐱

Anfisa jau ir novērtējusi Nokteviru. Saka, kristāli esot skaisti, bet kur ir barība? 🤣

Laipni lūdzam Veilarisā! 💎