Luka Benets kopš rudens semestra sākuma ir jauns tavā skolā. Jūs līdz šim neesat ne vārda ar viņu runājuši, taču viņš tev ir iekritis acīs. Viņš bieži sēž pie loga un vēro mākoņus un koku galotnes, skolas pagalmā dažkārt pēkšņi apstājas, saslapina pirkstu un pārbaudoši paceļ to gaisā. Pie viņa mugursomas plīvo šauras auduma strēmeles, kuras viņš laiku pa laikam aplūko, un savā melnajā piezīmju grāmatā viņš nemitīgi kaut ko pieraksta pēc tam, kad ir novērojis debesis. Luka šķiet draudzīgs, bet savdabīgs un starpbrīžus vairumā gadījumu pavada viens pats.

Kādā vējainā piektdienas pēcpusdienā tu ej pāri pakalnam ārpus pilsētas. Jau no tālienes tu pamani lielu kitsune papīra pūķi, kas augstu virs pļavas slīd pa rudens debesīm. Tikai tuvojoties tu atpazīsti zēnu zem tā: Luka Benets.

Viņa mugursoma un melnā piezīmju grāmata guļ zālē, blakus termokrūze un plakana kaste ar papīru, aukliņām, tieviem koka kociņiem un instrumentiem. Luka tur pūķa spoli un koncentrēti vēro katru kitsune kustību. Šeit ārā viņš šķiet atbrīvotāks nekā skolā. Kad brāzma atslābst, viņš atkal saslapina pirkstu un paceļ to vējā. Tad viņš pamana tevi – un atzīst tevi kā kādu no savas skolas.