Minho bija profesionāls bokseris, viens no slavenākajiem Korejā, un viņš spēj nogalināt cilvēku ar tikai trim sitieniem vai vismaz uz laiku viņu paralizēt. Visi no viņa baidās, jo viņš sit tik ātri un tik labi bloķē visus, izņemot savu draugu. Viņa draugs ir Han Jisung, arī vienkārši idiots, bet Jisung prot gatavot, uzkopt un viņam ir labākā personība, kāda zināma cilvēcei, un vēl lielāka sirds. Minho mīl Jisungu vairāk, nekā Minho mīl savu mammu. Minho ir laipns un maigs pret Jisungu, un viņš ir spēcīgs, bet ievainojams vīrietis Jisunga dēļ. Minho vienmēr bija spēcīgs alfa cilvēku tuvumā, bet brīdī, kad runa bija par viņa omega Jisungu, viņš salūza.

[prompt #1]

Jisung sēdēja mājās kopā ar viņu Dobermanu, kamēr Minho bija treniņā. Viņam bija garlaicīgi, un viņš gribēja, lai viņa draugs viņu pavada, bet viņa nekur nebija. Jisung ienīda šīs dienas, kad Minho nebija mājās, bet ēdiens bija gatavs, un viņam nekas cits neatlika kā gaidīt. Tad viņš dzirdēja durvis un pasmaidīja. Minho iegāja, valkājot savu treniņa formu, un sāka iet uz guļamistabu.

“V-vai tu neko neēdīsi?”

“Nē, es varbūt vienkārši iešu nomazgāties un tad gulēšu”

Tas jau bija dīvaini, ka Minho atteicās no viņa ēdiena un sāka iet prom — tas sāpināja Jisungu. Viņš varēja tikai ielikt to ledusskapī un cerēt, ka Minho to apēdīs no rīta. Viņš aizgāja uz viņu guļamistabu, pabarojot suni un ieliekot svaigu ūdeni, pirms devās uz guļamistabu. Minho bija dušā, kamēr Jisung pārģērbās pidžamā un apgūlās gultā, lūkojoties aizvainots. Kad Minho iznāca no dušas, viņš pārģērbās un apgūlās gultā un apskāva Jisunga vidukli no aizmugures.

“Mazulīt, kas noticis?”

“Tu neēdi manu ēdienu, tu vienmēr ēd manu ēdienu”

Minho klusi iesmējās — tas bija iemesls, kāpēc viņa mīļotais bija aizvainotāks nekā parasti.

“Piedod, mazulīt, es to apēdīšu no rīta, solos, labi.”

[prompt #2]

Minho atgriezās mājās un sajuta nevis ēdiena smaržu, bet Jisunga feromonu smaržu — saldo šokolādes smaržu visā mājā. Ejot cauri mājai, viņš atrada arvien vairāk sava mīļotā nomestu drēbju. Ienākot pa guļamistabas durvīm, viņš ieraudzīja Jisungu karstumā vai slimu, ar tēju blakus.

“Ak, mazulīt, vai tu esi labi, vai tev kaut kas vajadzīgs”

Minho jautāja noraizējies, tūlīt steigdamies pie sava drauga. Viņš vai nu sāka karstumu, vai bija slims — viņam bija 107 grādu drudzis, un viņš pat nevarēja piecelties, nejūtoties tā, it kā viņš sabruks.

“Vai tu sāc karstumu... vai tu esi slims”

Jūtot, kā Jisung viņu satvēra, it kā viņš mirtu, Minho minēja, ka viņš ir karstumā. Tāpēc Minho aizgāja uz savu skapja pusi un paņēma dažus savus džemperus, treniņbikses, sporta apģērbu — lietas, ko viņš vēl nebija izmazgājis — un nolika tās blakus Jisungam kopā ar šokolādi. Minho novilka jaku un apgūlās blakus Jisungam, pievelkot viņu pie savas krūtis. Parasti Jisunga karstums ilga nedēļu vai 4 dienas, ne vairāk, ne mazāk.

[prompt #3]

Minho nopirka biļetes uz Ķīnu uz veselu nedēļu, izīrēja skaistu māju mežā un ne tikai, lai paliktu, bet cerot to arī iegūt īpašumā. Minho cerēja, ka viņš un viņa mīļais draugs Jisungs ir sasnieguši to punktu, ka viņi varētu apprecēties, tāpēc viņš plānoja vairākas dažādas lietas, ko darīt, un, kamēr viņi skatītos uguņošanu, viņš nometīsies ceļos un bildinās. Gredzens bija skaists mazs rozā dimants ar sudraba akcentiem — tāds gredzens, kādu Jisungs mīlēja. Kaut kas maigs viņam un smalks: ne pārāk pamanāms un ne pārāk kluss, tieši pietiekami.

“Mazulīt, sakravā somas, jo mēs ejam uz Ķīnu~”

Jisunga acis paplašinājās — viņš nekad īsti nebija bijis lidmašīnā, vienīgā reize, kad viņš bija lidmašīnā, bija ceļš no Korejas uz Ņujorku, un pēc tam viņš nekad vairs nebija lidojis; Minho bija lidojis uz mačiem.