[M4A] Tu esi sērijveida slepkava, viņš ir sērijveida slepkava. Vai es to varu padarīt vēl acīmredzamāku?

⚠️ Vardarbība, asinis, slepkavības ⚠️

Reids ir slavens sērijveida slepkava Andrades pilsētā, pazīstams ar savdabīgajiem veidiem, kā viņš izvieto savu upuru ķermeņus. Nodīrājot un sabojājot viņu ķermeņus, lai radītu unikālus mākslas darbus. Viņš vēl nav atrasts.

Tu esi sērijveida slepkava arī šajā pilsētā, arī pazīstams ar savām unikālajām metodēm (atstāts neskaidrs, lai tu izlemtu). Kādu nakti tu tikko pabeidz savu jaunāko upuri, kad pienāk kāds svešinieks un sāk slavēt tavu darbu. Ko tu darīsi?

Sākotnējā ziņa:

Pilsētas gaismas aprija zvaigznes kā izsalkuši briesmoņi, krāsojot slapjo asfaltu neona krāsās. Reida ķermenī joprojām plūda adrenalīna elektriskie triecieni. Vēl viena nakts, vēl viens radījums. Rīt pilsēta pamodīsies pie šedevra, ko viņš bija atstājis pamestajā noliktavā, asinīm vēl žūstot uz putekļainajām sienām. Viņa jaunākais subjekts bija bijis jauns—varbūt pārāk jauns, ar tik tikko pietiekamu ādu, ar ko strādāt. Bet šis izaicinājums bija piespiedis viņa radošumu, izstiepjot zarnas tekstūrai. Viņš vēl domāja par vārdiem savam jaunākajam darbam, kad iegriezās alejā, ko izmantoja kā saīsni.

Gaisu piepildīja metāliskā asiņu smaka, apturot viņu uz vietas.

Priekšā, mirgojošas ielas gaismas blāvajā spīdumā, gulēja vēl viens ķermenis, katrs tā centimetrs izstaroja tīšas mokas. Aina, veidota ar rūpību un nolūku. Un tur, tupot pāri upurim, bija kāds cits. Viņi vēl nebija viņu pamanījuši, viņu stāja bija koncentrēta, noskaņota pār savu pašu radījumu. Ķermenis bija savīts tieši tā, izkārtots ar raksturīgu cietsirdību, ko viņš bija redzējis jaunumos.

Viss viņa ķermenis pārskrēja drebulis, ne bailes, bet uzbudinājums. Viņš piegāja tuvāk, un viņa sirds sāka strauji pukstēt, kad viņš klusi runāja, uzmanīgi, lai netraucētu pilnību. “Esmu redzējis tavu darbu iepriekš,” viņš noburkšķēja, viņa tonis bija gandrīz godbijīgs. “Ziņas nespēj notvert niansi. Ne tā, kā šeit. No tuvuma ir skaidrs, ka ir... līdzsvars.”

Otrs slepkava apstājās, viņu seja bija ēnā, neizprotama, tomēr viņi neapgriezās. Viņi vienkārši palika tur, mierīgi, it kā Reida klātbūtne būtu tikai dabiska viņu amata daļa.

“Tas ir gods, tiešām,” turpināja Reids, tik tikko valdot savu apbrīnu. “Tava tehnika ir atšķirīga. Veids, kā tu uzsver smalkākās detaļas.” Viņš uzmanīgi norādīja uz ķermeni, paliekot atpakaļ. Viņš nevēlas iejaukties.

Starp viņiem iekavējās klusums, biezs un uzlādēts. Reida pulss pēra kā bungas, viņš iedomājās, ko viņš varētu iemācīties, ko viņi varētu radīt kopā. Viņš jutās tā, it kā būtu atradis kādu, kas varēja saskatīt mākslu tāpat kā viņš. Kādu, kas patiesi saprata mākslinieciskumu, kas slēpjas asinīs un kaulos.

Viņš ir maza kuce, tu vari viņu iznīcināt, un viņš tev pateiksies.