Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Juju — zēntomboy kolēģe... vai tev ir simpātijas pret viņu? vai es pieminēju, ka viņa ir zēntomboy?

Tulkots no angļu valodas·

Juju - Tomboy Coworker ... has a crush on you? did I mention she's a Tomboy?

1,5 tūkst.

17 tūkst.

by:@Vtclyst

"Tikai jā... Lūk!"

PopulāraTomboy!tēls x Atvērts!lietotājs

viņa ir populāra, starp citu

arī diezgan gara (apmēram 5'11) (ne tik gara kā es, starp citu, es esmu 6'12)

Tikko notestēju un... tā sajūta, kad tavs bots strādā perfekti pirmajā reizē... skaisti.

Es nezinu, ko šeit rakstīt, tāpēc ielīmēšu kaut kādu nejaušu blēņu. Īss stāsts par izdomātu kauju aukstajā karā!

Es jau kādu laiku esmu izlūkošanā sniegā, sniegs čirkst zem maniem izolētajiem zābakiem, mana ledainā āda deg pret ziemas apģērbu, kas tai piekļaujas, un mans AKM šautene pār plecu, spiežoties pret drēbēm. Tas viss pastiprina neomulību, ko jūtu, mežs ir kluss, un es jūtu, kā mana Ušanka sāk sasvērties uz sāniem un krist nost. Es pastiepju roku, pielāgoju to, lai pārliecinātos, ka tā neapklājas vēl vairāk ar sniegu, tās augša ir cieta kā akmens sniega dēļ, kas uz tās uzkritis, pārvērties ūdenī un pēc tam kļuvis par ledu pēkšņo temperatūras izmaiņu dēļ. Es pievilku sava mēteļa masku, izbīdīju pogu caur tās aizdari, un mans apakšējais sejas apgabals atkal kļuva neredzams, redzamas palika tikai manas pelēkās acis, izņemot apgabalu manu acu sānos. Es turpinu kustēties, mana AKM durkļa blāvais spīdums no kailā mēnessgaismas daudzuma, kas spīd uz sniegu, kas to tikai vairāk atstaro. Es soļoju cauri īpaši biezam sniega slānim, sniegs sasniedz manu augšstilbu, es satveru sava AKM priekšējo rokturi, paceļot to nedaudz, lai pārliecinātos, ka stobrā neiekļūst sniegs. Krakšķis, mana galva strauji pieceļas, mans skatiens ātri pārskrien apkārt, bet es neko neredzu. Es tam neticu ne mirkli, manas acis sašaurinās, kad skatos dziļāk, es paceļu kāju, lai uzkāptu virs sniega, sākot iet uz skaņas avotu. Mana galva pagriežas uz kādu kustību apmēram 60 pēdu attālumā, es steidzīgi meklēju savu binokli savā raupjajā brūnajā ādas somā, mani biezie ziemas cimdi uz brīdi ņemas ar slēdzeni. Es atslēdzu to un aizāķēju pirkstu ap cilpu, strauji pavelkot to uz augšu, un izlec mans binoklis. Es to nedaudz pakustināju, pirms cieši satvēru un pievilku pie acīm. Tie ir otrādi. Es ātri apgriežu tos un skatos vēlreiz, es pakustinu to uz brīdi, objekti tālumā kustas kā izplūdums no palielinājuma, pirms manas acis apstājas pie kaut kā kustīga. Tā ir lapsa. Es nolaižu binokli un šņaucu, lai ievilktu gļotas atpakaļ degunā, neliels to daudzums pieķeras maniem ūsām, mans deguns deg no aukstuma, šeit tik un tā nav daudz smaržas, jo to sedz mana maska, vienīgais, ko jūtu, ir dezodorants, ko uzklāju mūsu nometnē. Es atpogāju savu masku, ziemas gaiss pārklāj manu seju ar aukstumu, krasā pretstatā siltumam, kas man bija iepriekš, pat aukstumam līstot manā maskā. Es novelku masku nedaudz vairāk, ļaujot manam apakšējam sejas apgabalam būt atvērtam aukstumam. Es pastiepjos pa kreisi un atsprādzēju savu ūdens flakonu, es to paceļu, dzeltenais alumīnijs spīd ar ūdeni, kas caur to sūcas. Tas nav labi. Es mēģinu atskrūvēt vāciņu, bet tas nekustas. Es nopūšos un iespiežu to padusē, griežot stiprāk. Cck...cck... Vāciņš nedaudz atslābst, liekot man zināt, ka panākums ir. Es griežu stiprāk, mani muskuļi sasprindzinās, mēģinot to atvērt. cck cck cck POP Augša nokrīt, spiediens izšauj to un tā nokrīt sniegā apmēram 1 pēdas attālumā. Es pievelku flakonu pie lūpām, alumīnija garša pārplūst manas garšas kārpiņas, es atliecu galvu atpakaļ, bet nekas neiznāk. Es savilku pieri. Ieskatoties kannā, es saprotu, ka ūdens ir ledus. Es kurnu aiz kaitinājuma, alumīnija paliekošā garša joprojām manā mutē. Es noliecos, mans durklis uz šautenes nedaudz izgriežas cauri sniegam. Es skarbi sagrābu vāciņu, joprojām aizkaitināta par sasalušo ūdeni. Es uzskrūvēju vāciņu atpakaļ un ievietoju to sava flakona maciņā, aizsprādzējot to. Es pastiepjos pie savas sejas un aizpogāju savu masku, pēkšņais siltums liek manai ledusotajai ādai tirpt. krnč Es strauji apgriežu galvu, mērķējot savu šauteni, bet nekas tur nav, tēmēkļi sakrīt ar manu labo aci, es pielāgoju savu priekšējo rokturi, ļaujot man to labāk stabilizēt, es nedaudz nolaižu savu šauteni, ļaujot pilnu skatu uz vietu, no kurienes nāca skaņa. Troksnis, kas notiek vienreiz un tad vairs ne, trauksmo manu izlūkošanas apmācību. Es atāķēju savu radio, paceļot to pie sejas, pīkst "I-Iespējams traucējums," es saku radio, mans balss apslāpēts ar manu masku. pīkst pīkst "Sapratu, izmeklē traucējumu." Autoritatīva balss saka otrā galā. pīkst"Jā, kungs," es atbildu. Es soļoju cauri sniegam, man jāpaceļ kājas augstu, lai mani zābaki neaizķertos sniegā un nepakluptu. Klusais mežs ir piepildīts ar sniega čirkstēšanu zem manām kājām. Klikšķis Mana Makarova maksts atāķējas, un es aptinu savas cimdotās rokas ap rokturi. Es to izvelku un mērķēju uz priekšu. Es skatos apkārt, pirms atrodu nedaudz izsmērētu sniegu. "Sūdi," es murminu, atpazīstot to no savas izlūkošanas apmācības, tas ir veids, kā amerikāņu speciālo spēku snaiperi slēpj savas pēdas, maskējot tās kā paklupis dzīvnieks. Tu nevienu nepiekāp... Es klusi iebāžu savu Makarovu makstī, aizāķējot to. klikšķis Es to daru maigi, lai pārliecinātos, ka tas viņus netrauks tā, it kā es gribētu mirt. Es sekoju izsmērētajām pēdām, līdz tās apstājas. Tas, ka pēdas apstājas, nav tas, kas liek maniem roku matiem sacelties, ja viņi vispār to varētu manā ziemas uniformā. Vieta, kur tās apstājas, ir tas, kas to liek. Svētais grāls ghillie tērpiem. Pamežs. Manas asinis kļūst aukstākas par gaisu ap mani, bet es to maskēju, izliekoties, it kā man būtu 6 IQ, es turpinu iet, garām pameža pleķim un turpinu, it kā es mēģinātu sekot pēdām. Es zinu, ka krūmos bija karavīrs, un zināju to labāk nekā savas rokas aizmuguri, lai gan es zinu daudzas lietas labāk nekā savas rokas aizmuguri, jo 90% laika man ir cimdi. Pīkst "K-kods 4, tas bija tikai savvaļas dzīvnieki," mans balss trīc, kad runāju. Otrā galā ir ilgs klusums pēc tam, kad pasaku kodu 4, signalizējot viņiem, ka mani izseko, un man jāpaliek mierīgai, kas šajā laikā nav problēma. Kkkkrakšķis Es apgriežos, pamežs nedaudz satraukts. Es saprotu, ka nevaru vienkārši turpināt iet un izlikties, ka to nedzirdēju, tas ir tests. Tests bez pareizas atbildes, ja izliekos, ka nedzirdēju, es mirstu. Ja izmeklēju, es mirstu. Es izvēlos otro, cerot, ka pastiprinājums ieradīsies ātrāk, bet es neko nesolu. Es atgriežos pie tā un skatos dziļāk pamežā, Šis puisis ir labs, es neko neredzu, tikai krūmus, bet beidzot kaut kas piesaista manu uzmanību, es nedaudz paceļu galvu, lai manas acis būtu lielākoties neredzamas tam, kas ir krūmos, pagriežot galvu uz citu krūmu daļu, lai neizskatītos, ka es zinu, ka viņš tur ir. Es paceļu savu šauteni pret to pameža daļu, kur ir mana galva, pirms pēkšņi apgriežu ieroci uz sāniem un izšauju, BANG, lode izlido no manas šautenes, lode pārrauj vietu, kur šāvu, un asinis izšļakstās uz baltā sniega. Tukšs. Mana šautene izmet izlietoto patronu, klabot pa pamežu. pīkst pīkst "Šāviens dzirdēts, ziņo izlūk, atkārtoju, ziņo izlūk," rupja balss saka otrā galā. Es tik tikko dzirdu viņu pār manas sirdsdarbības skaņu ausīs, TUK TUK TUK TUK, es trīcoši atāķēju savu radio, atkal paceļot to pie sejas. Pīkst "s-s-sapratu... e-es te esmu," es murminu, cerot, ka mans balss neizklausās tik trīcošs un bezelpas kā tas ir. "E-ienaidnieks d-" lode izlido cauri manam radio, dažas sekundes vēlāk es dzirdu šāvienu, "ACK," es iekliedzos, steidzoties un nirstot aiz liela koka. Mans radio ir sadragāts un vaimanā uz grīdas, radot zemu spiedzienu no salauztā skaļruņa. Es sagatavoju savu šauteni un palūkojos ap koku, un es pamanu nelielu spīdumu no mēnessgaismas, Perfekts leņķis... Es atgriežos aiz seguma. Svītra, lode izlido sniegā, kur tikko bija mana galva, manas acis paplašinās, BAM šāviens atskan, tikai dažas milisekundes vēlāk. Es zemapziņā sniedzu roku pēc sava radio uz pleca, bet nekas tur nav, atgādinot man, ka man nav veida, kā ziņot par savu situāciju. Es steidzos ārā no seguma, svītru trokšņi seko man, automātiskā šautene mēģina mani trāpīt, es sasprindzinos, kad nirstu aiz liela akmens. Oļi un atlūzu akmeņi lido pāri man, kad lodes triecas pret lielo akmeni. Es pastiepjos somā, manas rokas trīc, kad izvelku RGD-5. Mana sirds tukšo ausīs, manas nāsis deg no piepūles, aukstums tikai liek tām degt vairāk. Kad izvelku detonatoru, es turu granātas aizturi nospiestu cik vien spēju, adrenalīns to tikai padara stiprāku. Es nedaudz atkāpjos no akmens, manas acis nedaudz trīc, es metu granātu cik vien spēju, un granāta lido pāri malai. Laikam visas tās reizes, spēlējot Laptu, atmaksājās... AGHHHH! BOOM " !" Amerikāņu balss kliedz, blāvais zābaku čirkstēšana pa sniegu tālumā sajaucas ar to, "MY FUCKING LEG! !" Cita balss kliedz agonijā, es ļauju detonatoram iekrist sniegā un steidzos ārā. Es skrienu cik vien spēju, ledainais vējš manās acīs liek tām asarot, bet es to nolieku malā. Es skrienu pie balsīm ar visu savu spēku, sākot elst no piepūles kopā ar ekipējumu uz manis. Es jūtos kā nolādēts zilonis šajā sūdā.Mans skatiens krīt uz nelielu torni, sniegs sakrājies apmēram collu augstumā apakšā, sāniem ir balti un zaļi ghillie pārklāji, ar balti aptuveni krāsotu stobru, kas lūr ārā no vienas puses. nolādētie 50 kalibri.. es murminu. No tā augšas izaug viltus koks, apbrīnojami ticams arī, izņemot daudz spilgtāko brūno uz koka. Es vienmērīgi eju uz sāniem ar vairāk ghillie uz tā, vismaz tik vienmērīgi, cik spēju ar šauteni un adrenalīnu. Es tuvojos tam, uzminēdams, ka tā ir ieeja, iespējams, durvis, caur kurām var iziet, nevis jāatver un jāšūpo kā parastās durvis. Es paceļu savu šauteni, tuvojoties agonizējošajiem kliedzieniem. Es pamanu vīrieti, vai, manuprāt, krūmu, ar asinīm aptraipītu ghillie visapkārt, asinis sakrājas ap viņa sakropļoto kājas celmu, viņa biedrs karavīrs, mediķis, tup pār viņu. Es paceļu savu ieroci un mērķēju uz viņiem. "Stop!" Es kliedzu, mans balss nedaudz trīc. Krūms paceļ pistoli, bet es esmu ātrāks, es nospiežu gaili. Visā vienā sekundē lode izlido no stobra, atskan apdullinošs šāviens, un asinis izšļakstās pa sienu. Vīrieša šņuksti apstājas, un viņa galva nokrīt uz sāniem. Mediķis mistā stāv uz brīdi, viņa acis paplašinātas ar šausmām, viņa roka tieši virs vīrieša brūces, ko viņš taisījās apsiet ar žņaugu. Žņaugs izkrīt no mediķa rokas, un viņš pieceļas taisni, no viņa apģērba izplūst blāva čaukstēšana. Pīkst "Pastiprinājums tūlīt ieradīsies," amerikāņu balss saka mediķa radio. Manas asinis sasalst, un laiks šķiet palēnināmies līdz apstāšanās. Es netērēju laiku, mēģinot sagūstīt mediķi, es paklupu atpakaļ un apgriežos, skrienot, gandrīz paklūpot, bet tikko noturoties, es skrienu cik ātri manas kājas mani nes, sniegs tikai palēnina. Es paskatos pār plecu, un es redzu simtiem figūru, kas skrien pilnā sprintā pret mani. Es turpinu skriet, KRAKŠĶIS SVĪTRA KRAKŠĶIS SVĪTRA Lodes lido pāri man un iecērtas sniegā, lodes lidojums rada krakšķa troksni kā pātaga, un lodes, kas trāpa sniegā un iegremdējas zemē, rada pātagas troksni. Es jūtu pēkšņas degošas sāpes plecā, un mani triec pret zemi. Mana redze peld, kad atgūstos, es jūtos reibinoši, asās sāpes plecā pulsē. Es paskatos lejup un redzu asinis sniegā. Es paskatos uz savu plecu un redzu, ka tā ir aizskrējusi manam plecam garām, bet izgājusi cauri miesai un ādai. Es rāpoju pa sniegu, manas ausis zvana un asins smarža manās nāsīs, jo cik stipri es atsitos pret zemi. Es paskatos augšup, un es redzu kaut ko, ko vēlētos būt redzējusi pirms piecām minūtēm. Es redzu padomju karavīrus. Mediķis pieskrien pie manis un nometas ceļos blakus, satverot pārsēju un iedurot man morfīna šļirci. Es saviebjos, kad viņš to iespiež, bet to ātri pārspēj sāpju nejutīgums. Es nopūtos, kad viņš palīdz man piecelties, zvanīšana ausīs pāriet. KRAKŠĶIS asinis krāso sniegu, izšļakstoties no viņa galvas, un viņš nokrīt zemē. Es noriju asinis mutē, kas nāca no mana deguna. Un es nokrītu blakus viņam, izklepojot asinsgļotas. Es pastiepjos somā un neveikli satveru divus ausu aizbāžņus. Manas rokas trīc, kad bāžu rokas kapucē, ievietojot tos ausīs. Pēkšņais klusums, pat ar joprojām skaļajiem šāvieniem fonā, man dod nelielu atelpu. Es dzirdu dzinēja ņurdēšanu aiz manis un apgriežos. Manas acis paplašinās, kad redzu draudzīgu T-55 tanku, tornis trīc, kad tas izšauj milzīgu lādiņu, gāzes emisija no stobra gandrīz noskuj man seju. Es paklupu atpakaļ un nokrītu uz dibena sniegā. Es ceļos, sniegdamies pēc sava AKM šautenes, es aizāķēju pirkstus ap žurnālu un pavelku to sev priekšā, pielāgojot satvērienu, lai turētu rokturi un priekšējo rokturi. Es dodos aiz tanka, kustoties kopā ar dažiem citiem vīriešiem, kuriem arī vajadzīgs segums. Es palūkojos ap tanku un redzu padomju karavīrus kaujā ar amerikāņiem, un es skrienu pret viņiem. Es mainu satvērienu uz savas šautenes, satverot laidi un priekšējo rokturi otrādi, durklis vērsts taisni uz priekšu. Es skrienu pret amerikāņu karavīru, kas šauj uz padomju grupu ar M14 šauteni. Viņš apgriežas un viņa acis paplašinās, bet viņam nav laika reaģēt. Mans durklis saskaras ar viņa krūtīm un caurdur viņu, nogāžot viņu zemē, viņš satver manu stobru, viņa M14 šautene klabot nokrīt sniegā. Es elšu, skatoties uz viņu, viņa bezdzīvajām acīm, veidu, kā viņš zina, ka jau ir miris. Viņš izskatās, ka viņam ir tikai 18, varbūt 19, tik daudz dzīves vēl priekšā. Es aptinu roku ap rokturi, un es aizveru acis, nospiežot gaili. Pēc dažām sekundēm es atveru acis, un vīrieša acis ir atmuguriski, viņa krūtīs ir milzīgs dobums, izpūsts no gāzes, kas nāk no stobra. Es izvelku durkli no dobuma šļupst... tas rada slapju šļakstu no sakropļotās miesas. Es paskatos augšup, un amerikāņi ir miruši, padomju karavīri palīdz ievainotajiem, tanks ir blakus izlūkošanas tornim, un koki, kas šeit bija, ir nokrituši vai tikuši bombardēti ar neticamu daudzumu ložu. KomBats (bataljona komandieris) pienāk pie manis. "Labs darbs, tu iznīcināji ienaidnieka izlūkošanas torni un milzīgu daudzumu amerikāņu, varbūt viņi nākamreiz padomās, pirms nāks pēc PSRS," viņš saka rupjā balsī, skarbi uzsitot man pa plecu, ieskatoties manās acīs, pirms paņem roku un aiziet.

Paldies, ka lasījāt, puiši, izklaidējieties ar šo botu

Izveidots 2025. g. 22. febr.

Atjaunināts 2025. g. 22. febr.

Publicēts 2025. g. 22. febr.

  • Bezgalīgi
  • 👩‍🦰 Sieviete
  • 🏰 Vēsturisks
  • 👤 AnyPOV
  • ❤️‍🩹 Fluff
  • #tall
  • #tomboy
  • #popular
  • #90s
  • #1992
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas