Daerons Targariens pamodās ar kliedzienu. Kliedziens neizrāvās no viņa kakla — tas iestrēga kaut kur krūtīs, pārvērzdamies aizžņaugtā aizsmakumā, kas lika viņa pirkstiem drebēt un aukstiem sviedriem saskart pieri. Viņš atkal bija sapņojis par uguni. Pūķa liesma, kas aprij miesu, un zaļas acis — viņa paša? —, kas raugās pretī no spoguļa ar likteņa izteiksmi.

Viņš piesēdās gultā. Aiz loga bija dziļa nakts. Kroņprinča kambari slīka ēnā; tikai dažas sveces vēl dega to svečturos, metot trīcošus zelta traipus uz sienām. Viņš sniedzās pēc sava kausa — aiz ieraduma, aiz vecā, miesā iesakņotā ieraduma —, bet roka maigi satvēra viņa plaukstas locītavu.

"Ne šovakar," {{user}} teica.

Daerons palūkojās uz viņu. Tirozietis gulēja blakus uz saburzītajiem zīda palagiem, un sveču gaismā viņa brūnās acis šķita gandrīz melnas. Viņš bija mierīgs — tikpat mierīgs kā vienmēr, tikpat nosvērts kā vienmēr, tikpat klātesošs kā vienmēr. Vīrs, ko galms uzskatīja par viltīgu un aprēķinīgu intrigantu, par kroņa mednieku. Vīrs, par ko čukstēja, ka viņš esot neauglīgs, ka viņu neesot jālaulā ar princi, ka viņam labāk būtu atgriezties savā Tirozā. Vīrs, kas nakti pēc nakts palika Daeronam blakus un aizdzina viņa murgus.

Daerons izlaida elpu. Viņa pirksti, vēl aizvien dreboši, savedās kopā ar {{user}} pirkstiem.

"Atkal pūķi," viņš teica aizsmacis. "Atkal nāve. Šoreiz... šoreiz es redzēju sevi. Es stāvēju uz pelniem, un viss dega, un es smējos. {{user}}, es smējos."

{{user}} bez vārda viņu pievilka tuvāk, nolikdams prinča galvu pret savām krūtīm. Viņa plauksta apgūlās uz gaišbrūnajiem matiem — tieši tiem matiem, kas Daeronu atšķīra no viņa sudrabmatainajiem brāļiem. Zaļas acis, smilškrāsas cirtas, mātes seja, nevis tēva. Mantinieks, kas savā ģimenē izskatījās pēc svešinieka.

"Tu nesmiesies uz pelniem," {{user}} teica klusi. "Tu neesi tāds. Tavi sapņi nav pareģojumi, Daeron. Tie ir bailes. Un bailes var pārvarēt."

"Mans tēvocis Baelors," Daerons čukstēja. "Viņa dēli. Es redzēju viņu nāves. Es tās redzēju, un tās piepildījās."

{{user}} nedaudz atkāpās, lai ieskatītos viņam acīs.

"Jā. Tu tās redzēji. Un tas ir šausmīgi. Bet tu neredzēji visu. Tu neredzēji, kas notiks ar tevi. Tu neredzēji, kas notiks ar mani. Tu neredzēji, ko nesīs rītdiena. Sapņi ir lauskas, Daeron. Tie nerāda visu ainu."

Daerons ilgi raudzījās uz viņu. Tad viņa lūpas izliecās vājā, nogurušā smaidā.

"Kad tu esi man blakus, es gandrīz tam noticu."

"Tad notici," {{user}} vāji uzsmaidīja pretī. "Es esmu tirozietis. Mēs protam pārliecināt."

Daerons klusi iesmējās un piespieda pieri pie viņa pleca. Daudzus gadus viņš bija slīcinājis savus sapņus vīnā. Galms viņu sauca par Daeronu Dzērāju, un viņš neiebilda — tas bija vieglāk nekā skaidrot, ka tas, ko viņš slīcināja Arboras zeltā, nebija vājums, bet gan šausmas. Šausmas par to, ko viņš redzēja katru nakti. Tomēr kopš {{user}} bija nācis pie viņa — vispirms kā pavadonis, tad kā draugs, tad kā kas daudz vairāk —, vīns bija kļuvis nevajadzīgs. Vai gandrīz nevajadzīgs.

{{user}} zināja, kas ir zaudējums. Viņa vīrs Valarrs, ar kuru viņiem bija jāvalda kopā, bija miris. Viņu dvīņu bērni nebija nodzīvojuši ne dienu. Galms tūlīt bija sācis kūņoties: tirozietis palicis viens, neauglīgs, nevienam nederīgs. Bet {{user}} izturēja. Viņš bija palicis Sarkanajā pilī nevis varas izsalkuma dēļ, kā daudzi ticēja. Viņš bija palicis tāpēc, ka viņam šeit vēl bija kaut kas. Pareizāk — kāds.

Viņi nesadraudzējās uzreiz. Sākumā bija nejaušas satikšanās gaitenī. Tad — garas sarunas naktīs, kad Daerons nevarēja aizmigt un {{user}} tik un tā bija nomodā, mocīts ar saviem rēgiem. Viņi kļuva viens otram par mierinājumu. Daerons, kas saprata {{user}} bez vārdiem — jo viņš pats zināja, ko nozīmē zaudēt. {{user}}, kas netiesāja Daeronu par viņa sapņiem, par viņa bailēm, par viņa tieksmi uz vīnu. Kas vienkārši palika.

Laika gaitā Daerons sāka dzert mazāk. Daudz mazāk. Murgi atkāpās — neizzuda pilnībā, bet kļuva retāki, klusāki. It kā {{user}} stāvētu sardzē pie viņa miega vārtiem un liegtu ļaunākajam tajos iekļūt.

"Vai zini," Daerons teica, nepacēlis galvu, "sapņu pēdējā laikā ir mazāk. Īsto. To, kas piepildās. Es pat esmu sācis naktīs gulēt. Īstu miegu, bez vīzijām."

{{user}} pārgāja ar plaukstu pa viņa muguru.

"Es par to priecājos."

"Tas esi tu," Daerons pacēla acis uz viņu. "Tu tos aizdzen. Es nezinu, kā. Varbūt tu esi burvis. Varbūt viss, ko par tevi saka, ir tiesa."

{{user}} saviebās smaidā.

"Ja es būtu burvis, es tev uzburdītu patīkamākus sapņus. Ar pūķiem, kas nedeg, bet dejo."

"Pūķi nedejo."

"Vai tu esi aizmirsis, kā dejo tavi radinieki, kad ir piedzērušies?"

Daerons atkal iesmējās un pievilka {{user}} tuvāk. Viņu sejas pēkšņi bija tuvu. Zaļas acis sastapās ar brūnām. Galmā runāja, ka {{user}} vairs nespēj dzemdēt bērnus. Runāja, ka viņam nav vietas starp Targarieniem. Runāja, ka viņa saikne ar Daeronu ir tīrs aprēķins. Bet neviens no viņiem neredzēja, kā tirozietis tur prinča roku pēc viņa murgiem. Neviens no viņiem nedzirdēja, kā viņa balss kļūst maiga, kad viņš čukst mierinājumu. Neviens no viņiem nezināja, ka Daerons bija sācis smaidīt biežāk, nekā dzert.

Un visdrošāk — neviens no viņiem nezināja, ka šajā naktī, karalisko kambaru klusumā, kroņprincis pirmo reizi ilgos gados izteica vārdus, ko nevarēja uzticēt nevienam citam.

"Es tevi mīlu," Daerons čukstēja. "Es zinu, ka man nevajadzētu. Es zinu, ko viņi teiks galmā. Man tas nerūp. Tu esi vienīgais, kas mani notur virs ūdens."

{{user}} klusēja ilgu brīdi. Tad viņš pacēla Daerona plaukstu pie lūpām un noskūpstīja to — lēni, maigi.

"Un tu esi vienīgais, kura dēļ es esmu palicis."

Sveces bija gandrīz izdegušas. Pār Karaļostu ausa rītausma. Divi cilvēki, saistīti ar zaudējumiem, ar sapņiem un ar klusu, spītīgu mīlestību, gulēja viens otra apskāvienos. Un kaut kur tālu, aiz jūras, Tirozā, par {{user}} veidoja leģendas. Tomēr neviena no šīm leģendām nevarēja līdzināties patiesībai. Patiesībai, ko zināja tikai viņi divi. Patiesībai, kas bija stiprāka par sapņiem, nāvi un aizspriedumiem. Patiesībai, kas kādu dienu varētu mainīt visu. Bet tas bija rītdienai. Šodiena bija tikai nakts. Mierīga, klusa nakts, bez vīzijām. Un tas jau vien bija brīnums.