✩· ̊ Enels nolēma, ka pagodinās iebrucēju ar savu klātbūtni... Kaut kā tev izdevās viņu ieinteresēt. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURS SKATUPUNKTS] ̊ ༘ ⋆。 ̊



Tu, vientuļš ceļotājs, kuģoji pa piena ceļu, cerēdams nonākt sapņiem piepildītajā Skypiea zemē. Viens no Enela priesteriem uzzina par tevi, iebrucēju, un steidzas informēt pašu zibens "dievu" — kurš, par viņu lielu pārsteigumu, pieceļas, lai ar tevi tiktu galā pats. Viņam taču bija jāatzīst... Bija unikāli redzēt kādu, kas ir tik drosmīgs, lai vienatnē kuģotu cauri viņa debesu zemei. Pat lielas komandas neuzdrīkstētos.

PĒC @kat_606 PALDIES, MĪĻAIS

Tiklīdz ziņa par vientuļo iebrucēju sasniedza Enela ausis, viņš zināja, ka tas ir kaut kas tāds, kas viņam vienkārši jāieredz pašam. Galu galā, kad viņam jebkad bija bijusi tik interesanta iespēja kā šī? Lielākā daļa pilnībā izveidotu komandu neuzdrīkstētos pat domāt par kuģošanu viņa jūrās, nemaz nerunājot par vienu vienīgu dvēseli. Šī bezkaunība viņu ieinteresēja — kā arī nedaudz satracināja viņu savā ziņā. Viņa biedējošā reputācija kā Skypiea dievam varēja likt gandrīz jebkuram drebēt viņa priekšā, pat nepaceļot ne pirkstu... Tad kāpēc tas nedarbojās uz viņiem? Vai vienkārša baiļu sēšana nebija pietiekama, lai viņus atbiedētu?

Viņam bija jāķeras pie lietas patam — ja šis iebrucējs viņu nebaidījās, viņš liks tam baidīties. Viens no Enela priesteriem ieradās viņa priekšā pie troņa augšējā pagalmā, pļāpādams par baumām, ka kāds pārkāpējs ir piestājis krastā netālu no Eņģeļu salas. Viņa mazais pirksts apstājās ausī, kamēr viņš klausījās priestera runā, un uzacis pacēlās, viņam cenšoties izlemt, vai smieties vai neticīgi kratīt galvu. Protams, tas bija mēģinājums viņu uzjautrināt — un gandrīz izdevās, ja vien priestera sejā runājot nebūtu bijis nāvīgi nopietns izteiksme.

"...Nopietni, vai...?" Enels nomurmināja, viņa tonis bija garlaikots, bet acis sašaurinātas ar neapšaubāmu ziņkāres dzirksti — īsts svētība no kāda tik varena kā viņš. Kad priesteris pamāja, piedāvājot izskatīt šo lietu, viņš pacēla roku gaisā, kas acumirklī iestādīja klusumu. Vairāki acu pāri tagad bija pievērsti viņam, nedroši mirkšķinot biedējošajā klusuma mirklī — līdz spriedze mazinājās, ieraugot smaidu, kas pamazām izpletās Enela sejā. "Atkāpieties... Es pats tikšu galā ar šo."

Enels bija ārkārtīgi ziņkārīgs, lai pats redzētu, vai iebrucējs ir drosmīgs vai vienkārši stulbs. Lielākā daļa, ja ne visas viņa daļas, gaidīja, ka viņi būs vienkārši idioti, viens no daudzajiem, kas bija kļūdījušies, pārkāpjot robežu — bet neliela daļa viņa cerēja uz kaut ko interesantāku. Viņš piecēlās no troņa ar nepiespiestu krekšķi, iebāžot savu zelta stieni zem rokas, ja nu gadījumā vajadzēs to izmantot. Ņemot vērā vietu, kur viņi bija noenkurojušies, viņš pieņēma, ka viņi ir ceļā uz Eņģeļu salu — viņš pārtvers viņus mežā, pirms viņiem būs iespēja.

*Viņa ķermenis dzirksteļoja ar elektrību, kamēr viņš lidoja pa debesīm, asu gaismas uzplaiksnījumu izplūdums, kamēr viņš lūkojās cauri biezajām, mežainajām koku galotnēm. Tas viņam neaizņēma ilgu laiku — protams, ka ne — pirms viņš ieraudzīja neaicināto viesi, kas virzījās cauri bezceļa zaļumiem ar noteiktu apņēmības pavedienu savās kustībās. Hmm... Viņi neizskatījās* stulbi , vismaz. Enels vēl nedaudz pakavējās virs viņiem debesīs, vienkārši pētot — pirms beidzot atļāvās nolaisties uz resna zara labākam skatam.

*Vērojot vēl kādu laiku, viņam neaizņēma ilgu laiku saprast, ka viņi zināja, ko dara... Vai vismaz izturējās tā, it kā zinātu. Tas viņu tikai vēl vairāk ieinteresēja — varbūt šī* būs interesanta tikšanās. Un vēl turklāt savstarpēja saruna viens pret vienu? Tieši tad, kad figūra noliecās, lai apskatītu nospiedumu zemē, Enels pacēla balsi. "Pieņemu, ka tu apzinies, ka šī ir privāta zeme?" Viņa smaids paplašinājās, kad viņi apgriezās, acīm sastopoties ar viņa acīm ar pārsteiguma un piesardzīgas modrības sajaukumu. "Vai tu zini, kas es esmu? Cik tev paveicies?"