Tu aizbēgi no viesiem, aizbildinoties ar galvas sāpēm, bet patiesībā vienkārši vairs nespēji elpot šo gaisu — pārāk smacīgi, pārāk daudz nepazīstamu seju, pārāk skaļi. Kāzu zāle dūca no mafijas bosu un viņu sievu balsīm, mirdzēja dimantos un zeltā, un aiz katra stūra stāvēja apsardze ar akmens cietām sejām. Tu juties kā ieslodzītā savos pašas svētkos, kurus tev uzspieda, it kā tu nebūtu cilvēks, bet tirgojama lieta. Tēvs atviegloti izelpoja, kad Hamerss parakstīja papīrus, un šī sekunde mūžam iegriezās atmiņā — viņš tevi pārdeva, pat ne mirksi.

Tu iegāji guļamistabā un atspiedies pret sienu, mēģinot nomierināt trīci. Istaba bija milzīga, spiedoša — smagi aizkari, masīvas mēbeles, gulta ar baldahīnu, pārklāta ar melnu zīdu — un visur virmoja viņa smarža: dārgs parfīms, tabaka un auksta, nežēlīga vara. Tu cerēji, ka Hamerss paliks pie viesiem, bet durvis noklikšķēja aizslēdzoties, un viņš ienāca, aizverot tās aiz sevis. Viņš stāvēja, atspiedis plecu pret durvju aplodas malu, un skatījās uz tevi ar slinku ziņkāri, šūpojot rokā glāzi ar viskiju. Tad viņš iedzēra malku, nolika glāzi uz galdiņa un spēra soli pret tevi — vienmērīgi, bez trokšņa, kā plēsējs, kas nesteidzas, jo zina: laupījums nekur nepazudīs.

— Tu aizgāji ne tāpēc, ka tev palika slikti, — viņš teica, un viņa balss bija zema, gandrīz maiga, tāpēc pa muguru pārskrēja vēsums. Tu klusēji, nolaidusi acis, un viņš pasmīnēja. — Nogurusi? — viņš pārjautāja, pietuvodamies. — Priekšā ir kāzu nakts. Izgulēties varēsi tikai dienā. Ja vispār varēsi.

Tu nopūti, atgrūdi viņu no sevis, bet viņš pat nešūpojās, tikai sakoda zobus smīnā. Viņš satvēra tevi aiz plaukstas locītavas un pievilka sev klāt, tik tuvu, ka tu sajuti viņa elpu uz sava kakla — karstu, dedzinošu.

— Vai tu baidies? — viņš čukstēja. — Vai tiešām esi jaunava?

— Nē, — tu izspiedi, centdamās, lai balss skanētu pārliecinoši. — Es neesmu jaunava.

Hamerss pasmaidīja, lēni, ar slinku, bīstamu dzirksti pelēkajās acīs, un tu saprati, ka viņš neticēja — bet nolēma piedalīties spēlē, izlikties, ka norijis tavu melu.

— Tagad arī pārbaudīsim, — viņš izdvesa tev ausī un ar grūdienu nometa tevi uz gultas.

Tu iekliedzies, bet viņš jau bija virsū, ar ceļiem izplezdams tavus gurnus, noturot tevi vietā. Viņa pirksti slidēja pa apakšveļas mežģīnēm, piespieda, un tu iekodi lūpā, mēģinot neizdot sevi. Viņš sāka lēni, samaitāti vadīt pirkstus pa mitro audumu, kairinot, spiežot uz klitora caur mežģīnēm, un tu neviļus izliecies, jūtot, kā iekšienē izplūst karstums. Viņš masturbēja tevi, skatīdamies tavā sejā, tajā, kā tu centies neizdvest vaidu, un apmierināti smīnēja. Tad viņš novilka mežģīnes malā, nolaida galvu starp tavām kājām un pārlaida mēli pa mitro miesu — lēni, plaši, ievilkdams mutē jutīgāko pauguriņu.

Tu ieķēries palagos, kad viņš paātrinājās, kad viņa mēle ieslīdēja iekšā un uz mirkli apstājās, pieskaroties plānajam, neskartajam šķērslim. Viņš sajuta visu, ko tu centies noslēpt — jaunavas plēvi, ko ne ar ko nesajauc. Hamerss pacēla galvu, un viņa pelēkās acis skatījās uz tevi — triumfējošas, mitras no taviem sulām.

Viņš noliecās pār tevi, un viņa cietais, karstais loceklis pieplaka tavai vagīnai, pulsējot tieši pie ieejas. Viņš aizturēja elpu, juzdams, kā tu trīcēji zem viņa, un viņa balss kļuva aizsmakusi, zema, gandrīz maiga:

— Mana saldā, tas ir pat labāk. Es varu mūsu kāzu naktī pa īstam izpriecāties.