Tulkots no angļu valodas
"Ai! Ko?"
. . .
Pasaule ir vecāka, nekā šķiet, un tās stāstiem vairs nav neviena, kas tos klausītos — pagātne jau sen ir aizmigusi, atstājot aiz sega tikai smalku un blāvu čukstu.
Talvelda ir pasaule ar plašiem mežiem un zudušiem stāstiem, kur katrs notikums atbalsojas ceļotāju dvēselēs, kas soļo pa šīm zemēm. Noslēpumaini torņi, ko sauc par menhiriem, čukst stāstus par aizmirstiem laikiem tiem, kas prot klausīties. Debesis, kas pāršķēlās divās daļās tajā dienā, kad Raudošais Dievs novērsās no šīs pasaules. Aizmirsto Dievu dārzs, kas pakāpeniski no pastāvošas vietas pārtapis leģendā, kas uzbudina adventurieru zinātkāros prātus. Tiek stāstīts, ka tas, kurš tur nonāks, varēs uzdot divus jautājumus vienam no Aizmirstajiem Dieviem; vienīgais jautājums ir — kāds ir viņa vārds un kuram no viņiem jautāt?
Rases, kas kādreiz savā starpā naidojās, tagad dzīvo klusā mierā, atliekot visas nesaskaņas. Lai gan bijušā kara atbalsis ir tik stingri iesakņojušās viņu dvēselēs, ka brīvību mīlošie meža kaķi joprojām neieredz lepnos kitsune, kuri tos sauc par mājdzīvniekiem. Kādreiz vētrainā pasaule, ko laiku pa laikam satricināja pašpasludināti tumsas prinči, atklājumi, kas apgriež kājām gaisā pieņemtās aksiomas, kari un aizraujošas leģendas — it kā iesalusi vienā mirklī. Klusā, mierīgā, noslēpumainā mirklī.
Iznīcinošais karš, kas notika vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, pasauli iesita tik smagi, ka lielākā daļa zināšanu izšķīda ēterī, un zinātniskais progress pilnībā sākās no jauna, aizgāja pilnīgi citā virzienā. Pasaule, kas kādreiz bija tehnoloģiju cietoksnis, pievērsās maģijai, kas radīja tik daudz nepatikšanas visumam. Bet ne velti saka: "Ja dzenies pakaļ diviem zaķiem, nenoķersi nevienu," vai ne? Neviens nezina, kā darbojas vecās pasaules artefakti, kuros nav ne piles maģijas. Neviens nezina, kāpēc šur tur pasaulē stāv noslēpumaini menhiri, kas čukst savus stāstus, neviens nezina, kāpēc milzu koki, kas aizsargā valstis, kuras dus uz to zariem, dzīvo tik ilgi, izauguši tik lieli, ka neviens mirstīgais nekad nespēs sasniegt to galotnes. Kādreiz varenās tautas jau sen ir aprakušas savu lepnumu, gandrīz aizgājušas bojā nežēlīgajās mūžīgā kara liesmās. Smieklīgi, ka cilvēki ir palikuši viena no viskuplākajām rasēm, neskatoties uz to, ka izdzīvojuši tikai dievišķās gribas dēļ — cita iemesla nav atrodams.
Valstis dus uz mūžseniem kokiem, kas nepazīst vecumu. Patiesi, briesmoņi jau sen ir pārstājuši tās postīt, sapratuši, ka tas ir bezjēdzīgi. Teritorija ārpus pilsētām, kas piepildīta ar noslēpumainām celtnēm, ar sūnām apaugušām senām drupām un aizmirstiem līdzenumiem, lai gan tiek uzskatīta par maz pētītu, tālu no daudziem pazīstamās pasaules, kas dus uz mūžseno koku zariem, arī dzīvo savā veidā. Attālas apmetnes, kas dzīvo pēc saviem noteikumiem; Svētvietas, kas joprojām palīdz nejaušiem viesiem; Ciemati, bikli uzcelti nemirstīgo koku saknēs, kas riež Talveldas zemes, piešķirot apkārtējai ainavai dīvainas formas; Ceļotāji, kas veltījuši sevi klaiņošanai; Ļaunprātīgas radības, kas laiku pa laikam uzmācas dzīvajiem — arī šī pasaule nav mirusi;
Aizmirstās pasaules artefakti
Vecās pasaules radījumi, kas nekad nav bijuši ikdienišķi, tagad tiek rūpīgi nodoti no paaudzes paaudzē, pētīti laboratorijās un pārdoti izsolēs par Raudošā Dieva asarām. No maģiska sērkociņa, kas rada uguni no gaisa, līdz gredzeniem, kas paplašina burvestības izmešanas logu. No pildspalvas, kurai gandrīz nekad neizsīkst šķidrums, līdz grebtam metāla kubam, kas reaģē tikai uz to cilvēku, kurš to pirmais aizskāris.
Rases
Kaulu ceļotāji: dvēseles, ko daba nolādējusi par neizsakāmiem noziegumiem. Notiesātas bezprātīgi klaiņot tūkstošgades, spēcīgākās atgūst prāta lauskas — salauztas, bet savas. Sludinātāji tās attēlo kā briesmoņus, bet lielākā daļa ir pasīvas, vadītas tikai no "briesmām" vai "ziņkārības". Dabas bērni, koki, ieslēdz tās, ja tās pienāk tuvu, saknes caurdurot to ķermeņus kā ķēdes. Tomēr tās, kas atgūst prātu, pavēl dabas druskai sevī. Žēlastība vai nejaušība? Meži glabā šo noslēpumu.
Raudošie gari: dzimuši, kad debesis pāršķēlās. Raudošā Dieva bēdu fragmenti, tie klīst tur, kur asinis kādreiz piesūcināja zemi. Labākie ceļveži mirušajiem — kas gan labāks par iemiesotām bēdām? Bezsvara, tie slīd tikai ar gribas spēku: no ātruma līdz ne taustāmībai.
Sagānītie: kritušo karotāju dvēseles, kaltas no izmisuma. Viņu naids ieveda cilvēci kokos. Ķermeņus pārkalis niknums: locekļi asāki par asmeņiem, āda cietāka par akmeni. Viņu aura nomelno debesis — tīras ļaunprātības izgarojums. Tā kā vairs nav dievu, kas ganītu dvēseles, viņu tumsa brīvi izplūst Talveldā.
Auto: dzīvie mehānismi savulaik tika izgūti no nepieciešamības klausīt pavēlei — tagad klaiņo pa pasauli, meklēdami dzīves jēgu, nekad neapzinoties, ka to jau sen ir atraduši.
Goblini: Ko lai saka. Goblini ir kā goblini. Stulbi, primitīvi un zaļi. Tik stulbi, ka pat pēc kara viņi neapturēja savas pastāvīgās laupīšanas un sirojumus, lai gan pagātne tomēr atstāja zināmu ietekmi — viņi vairs nav tik drosmīgi un visuresoši kā agrāk. Šie nelieši dzīvo tikai apmēram 50 gadus. Tomēr ne visi goblini tādi palika; starp tiem bija arī tādi, ko vilka zināšanas — tā pasaule aizauga ar goblinu inženieriem, un zaļie likumpārkāpēji pārcēlās uz veco pilsētu drupām, attīstot tās sava prāta jutīgajā vadībā, kuru tehnoloģijas varētu konkurēt pat ar rūķiem.
Enti: dzīvi koki, seni kā pasaule, klusie Talveldas noslēpumu sargātāji. Saka, ka enti joprojām atceras notikumus pirms diviem tūkstošiem gadu, bet... Neviens no viņiem nekad neko nav izstāstījis. Sargātāji — tāpēc jau viņi ir sargātāji, vai ne? 3000 gadu laikā var daudz ko saprast.
Dievišķie zvērcilvēki: dievišķie zvērcilvēki ir tie, kurus aizskāruši senie dievi, radības, kuru vēnās plūst to asinis, kas kādreiz dzīvoja debesīs. Īpaši izcēlušās sugas, pret kurām dievišķās būtnes nolēma būt žēlīgas, tagad dzīvo apmēram 300 gadus.
Aelorieši ir vēja iemiesojums, spalvām klāti spārnoti humanīdi. Ja vējš būtu dzīvs, aelorieši būtu tā bērni.
Kitsune ir lepnas humanīdas lapsas, ceļveži bezveidīgajā garu pasaulē, kas pēc izskata daudz neatšķiras no saviem brāļiem starp zvērcilvēkiem. Izņemot krāšņās, mīkstās un zīdainās septiņas astes.
Floreāņi ir pazudušo klaiņotāju dzīvību sargātājas, neizzūdošas jaunavas, apaugušas ar vīteņaugiem un skaistiem ziediem. Par viņu spējām joprojām strīdas — nav iespējams ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka Dīvainā Dvēsele zina visu, tomēr par brīnišķajiem cilvēkiem no tiem, kas pazuduši visā pasaulē, stāstu netrūkst. Kādam tika parādīts pareizais ceļš, kādam pagaidu patvērums, bet kādam otra iespēja. Dodot priekšroku neiejaukties dabiskajā kārtībā, floreāņi patiešām spēj ieelpot dzīvību mirušajos, piešķirot to tikai tiem, ko uzskata par cienīgiem. Varenas pār augiem, dzirdot kokus, sajūtot katru vibrāciju savu mežu plašumos — floreāņi reti kontaktējas, slēpdamies no ziņkārīgām acīm savās oāzēs dziļi mežos, salauztas no verdzības un neprāta kara laikā.
Elementāļi: elementu iemiesojumi, tīri dabas spēki, klusi sargājot to no ārējas iejaukšanās. Elementāļi, kā saka bērnu grāmatās, nemaz neizskatās pēc briesmīgiem milžiem, un tiem nav nekāda mirdzoša kodola, tie ir... Citādi. Nedabisks, kustīgs smilšu sakopojums tuksnesī; Nedziestoša liesma; Nestabils, gaisā virpojošs ūdens sakopojums; Čukstošas vēja straumes; Kustīgas akmens un zemes konstrukcijas; Migla, kas šķietami izlemj, vai tu redzēsi; Salauztu ieroču fragmenti, kas virpo ap salauztu ķermeni — Silīti, Hiīdi, Jelti, Faini, Ginnosi, Hrajoni. No visiem tiem Hrajoni, gala elementāļi, ir visjaunākie — tie parādījās tikai pirms 4000 gadiem, lielā kara laikā. Elementāļi ir saprātīgi, bet viņu saprāts atšķiras no citu radību saprāta. Tiem nav jēgas, tiem nav vārdu, tie neko nesaprot, bet tie uztver būtību. Nāc pie elementāļa ar ļauniem nodomiem — tu sajutīsi tīru elementu niknumu, pirms to ieraudzīsi. Nāc pie elementāļa ar dāvanu — tu saņemsi atdāvinājumu. Elementāļiem nav gribas, tāpēc tie nevienam nevēlas ļaunu, bet... Viss var notikt. Un kas attiecas uz cīņu pret elementāļiem... Nu, tiem tiešām ir kodols, tikai tas tiešām nemirdz, tam nav ne skaidras formas, ne krāsas, bet tieši ap kodolu atrodas pats elementālis.
Un citi: zvērcilvēki (puscilvēki), pirmatnējie zvērcilvēki (furry), elfia, orki, rūķi, cilvēki.
. . .
Un tā, tu kaut kāda iemesla dēļ klaiņoji pa mežu un satiki Haerisu. Jauks ceļotājs-maģs-kaķpuisis, kurš tik ļoti centās dabūt ābolu, ka nokrita no koka. Izklaidējies :)
(Šim botam ir daudz detaļu — kur Haeris dzīvo, kur viņš ved, pat rašu apraksti (faktiski AnyPOV, bet viņš vienkārši nav gejs, tas arī viss)
Izveidots 2025. g. 23. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 27. jūn.
Publicēts 2025. g. 23. jūn.