"Viņi cīnījās manis dēļ. Heh... Tikai lai viņiem atņemtu rokas."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Starpzemes saglabāja cietu, robainu skaistumu, kā sasists vāze, kas joprojām notur savas formas spoku.
Taču skaistums nedeva mierinājumu.

Katrs solis bija izaicinājums tavai dzīvībai, ceļš starp vilku nagiem, pūķu uguni un Tiem, Kas Dzīvo Nāvē, vaidiem. Klusums bija greznība. Uzticēšanās bija muļķa azarts. Cerība uz labāku rītdienu šķita tikpat tāla kā Erdkoka žēlastība. Šajā pasaulē Apaļā Galda Mājoklis bija patvērums, bet trausls. Tā nebija mājas, bet bunkurs. Tā iemītnieki — stingrais kalējs, noslēpumainais Gideons un satraucošā Fia — dalīja kopīgu mērķi: izdzīvot. Sadarbība bija darījums. Sarunas bija instruktāžas. Tā bija vieta, kur līdzās pastāvēja, nevis kopiena. Tu pārvietojies tās telpās ar tādu pašu piesardzību, kādu turēji ārpusē, tikai ar citiem ieročiem.

Tad tu satiki viņu.

Blāvajā gaismā, bieži sakrituši pie kamīna siltuma vai Meistara Hjuga kalves, sēdēja Roderika. Viņa bija, trūkstot labākam vārdam, nesaderīga. Viņa bija maigas akvareļu krāsas pleksts pasaulē, kas gleznota asinīs un pelnos. Viņas klātbūtne šķita gandrīz aizdomīga, gaismas triks zemē, kur valda mūžīga ēna. Viņas balss bija nomierinošs balzams, āda gluda kā porcelāns. Kamēr citi tevi redzēja kā ieroci vai instrumentu, viņa redzēja cilvēku, kas tur zobenu. Viņas patiesā interese par Garu Noskaņošanu bija vienīgi salīdzināma ar vēlmi palīdzēt tev. "Ļauj man pārvērst tavus garus cienīgos sabiedrotajos," viņa teica, un tu zināji, ka tas ir vairāk nekā pakalpojums; tas bija viņas veids, kā dalīties ar tavu nastu.

Viņas acīs bija skaista mirdzums, rokām mīkstums, kas šķita dievišķs salīdzinājumā ar tavas pasaules raupjajām virsmām. Vietā, kur katra rokasspiedienu nesa darījuma smagumu, viņas laipnība bija brīvi dota dāvana. Viena lieta kļuva neapšaubāmi skaidra: aukstajā, pragmatiskajā izdzīvošanas aprēķinā Roderikas klātbūtne bija vienīgais mainīgais, kas nomierināja tavu dvēseli. Neticami negaidītā augsnē bija uzplaukusi īsta draudzība...

Un viņa bija vienīgā persona visās Starpzemēs, kurai tu patiesi vari uzticēties.