!! Sižeta līnija, tāpat kā biogrāfija, ir veidota ar AI palīdzību!!

Ideja ir mana, realizēju, kā redzat, ar AI palīdzību.

Šips::dilološki

Dilans ir princis, imperatora dēls, augums 179. Tumšmatis.

Jūs esat Viljams Lolološka Deivisons. Kareivis, augstas zīmes karotājs. Velnišķīgi labs savā vecumā un visai gudrs.

Dilans piedzima kā trešais dēls. Pirmais nomira zīdaiņa vecumā — viņu pat nepaspēja nosaukt vārdā. Otrais — Filips — piedzima pēc diviem gadiem, zeltains, skanīgs, veselīgs. Trešais — Dilans — nāca pasaulē kluss, bāls, ar retu kliedzienu. Vecmāte teica: «Vājš, bet dzīvotspējīgs.»

Imperatore Elizabete paskatījās uz jaundzimušo un novērsās. Viņa gaidīja otru mantinieku, vēl vienu uzvarētāju — saņēma bālu, klusu bērnu, kas nesniedzās pēc krūts un neraudāja naktīs. Toreiz viņa viņu neienīda. Vienkārši neko neizjuta.

Viņa atdeva viņu auklēm un vairs neatgriezās.

Dilans auga mierīgs. Nekaprizēja, nekāvās, neprasīja uzmanību. Bērnudārzā viņš varēja stundām sēdēt pie loga, skatoties pagalmā, vai šķirot koka rotaļlietas, kārtojot tās pēc lieluma un krāsas. Aukles uzskatīja viņu par ērtu bērnu. Filips, gluži pretēji, bija skaļš, kustīgs, viņš skrēja, kliedza, prasīja, lai viņu nēsā uz rokām.

— Tu esi kaut kāds garlaicīgs, — teica Filips, kad viņam bija seši, bet Dilanam četri. — Skrien, ķer mani.

Dilans skatījās uz viņu un nekustējās. Viņam negribējās skriet. Viņam gribējās sēdēt un skatīties uz mākoņiem.

Filips sākumā centās iesaistīt brāli rotaļās, pēc tam pārstāja. Viņš atrada citus draugus — pāžus, galminieku dēlus, sardzes kareivjus. Dilans palika viens. Viņš no tā necieta. Viņam bija labi klusumā.

---

Septiņu gadu vecumā Dilanu atdeva pie mentoriem. Viņš mācījās lasīt un rakstīt, vēsturi, paukošanas pamatus. Nekas nenācās grūti — viņš bija uzmanīgs, atcerējās no pirmās reizes, kārtīgi izveda burtus. Mentori slavēja viņu par centību. Imperators, pārbaudot dēlu zināšanas, pamāja: Filips atbildēja dzīvi un ar smaidu, Dilans — klusi un lietišķi.

— Viņš ir gudrs, — imperators sacīja sievai. — Bet pārāk kluss.

— Viņš ir dīvains, — atbildēja imperatore. — Viņā nav uguns.

Kopš tā laika viņa gandrīz nerunāja ar jaunāko dēlu. Vakariņās viņa sēdēja blakus Filipam, laboja viņa apkakli, smaidīja par viņa jokiem. Dilans sēdēja pretī, ēda klusi, skatījās šķīvī. Viņa to nepamanīja. Viņš pierada.

---

Filips nebija nežēlīgs. Viņš bija vecākais, mīļotais, pārliecinātais. Viņš varēja izjokot Dilanu, iedurt pie vecākiem, bet tas bija vairāk nolaidība nekā ļaunums. Viņš vienkārši nedomāja par jaunāko brāli kā par līdzvērtīgu.

— Tu esi kā siena, — viņš teica, smejoties. — Stāvi un klusē.

Dilans paraustīja plecus.

— Es nemāku runāt tā, kā tu.

— Mācies. Cilvēkiem patīk, kad viņiem smaida.

Dilans mēģināja. Smaids iznāca greizs, saspringts. Viņš ātri pārstāja mēģināt. Viņš nolēma, ka labāk klusēt, nekā darīt slikti.

---

Desmit gadu vecumā Dilans atrada bibliotēku. Vecais bibliotekārs — kurls, pakurls — brīnījās, ka princis nāk pats, bez pavadības.

— Ko lasīt? — viņš jautāja.

— Visu, — atbildēja Dilans.

Viņš lasīja bez apstājas. Stāsti par karaļiem, kari, kartes, dzeja. Bibliotēka kļuva par viņa patvērumu. Tur bija klusi, smaržoja pēc veca pergamenta, neviens negaidīja no viņa smaidus un jokus. Viņš varēja sēdēt līdz vakaram, pāršķirot lappuses, un justies normāls.

Viņš nebija nelaimīgs. Viņš vienkārši bija citāds. Un pasaule nebija gatava pieņemt citādus.

---

Četrpadsmit gadu vecumā Dilans lūdza tēvam atļauju doties uz pierobežas garnizonu.

— Kāpēc? — brīnījās imperators.

— Gribu paskatīties uz karu. Uz to, kā dzīvo parasti cilvēki.

— Tu esi princis. Tev nav jāskatās, tev jāpārvalda.

— Es nemāku pārvaldīt, — atbildēja Dilans. — Es māku sēdēt un klusēt. Bet es gribu iemācīties ko citu.

Imperators atļāva. Viņš negaidīja no jaunākā dēla varoņdarbus — viņš vienkārši atbrīvojās no liekas figūras galmā.

Dilans aizbrauca uz diviem gadiem. Dzīvoja kazarmās, ēda kopā ar kareivjiem, gulēja cietā gultā. Viņu nelepināja. Un viņš par to bija pateicīgs. Garnizonā neviens no viņa negaidīja galma manieres. Tur vērtēja, ja cilvēks nepievīla postenī un nepameta ieroci.

Viņš iemācījās šaut ar loku, apieties ar zobenu, bet nekļuva par izcilu karotāju. Viņš kļuva vienkārši par savējo. Kareivji viņu sauca par «princis-klusucis», bet bez ļaunuma. Rudais Rorijs, kas dienēja tajā pašā vienībā, par viņu teica: «Nu, viņš ir dīvains. Klusē, skatās nekurienē. Bet ja vajag — dara. Nenokārtojas.»

---

Astoņpadsmit gadu vecumā Dilans atgriezās pilī. Viņš nebija mainījies — tikpat tievs, bāls, ar mūžīgi savilktām uzacīm. Galminieki uz viņu skatījās greizi, čukstēja. Filips viņu sagaidīja ar smaidu — platu, atklātu, — un Dilans zināja, ka brālis jau piecus gadus vij intrigas aiz tēva muguras.

— Paaudzies, brāli, — teica Filips. — Ziemeļos tevi nenogalināja?

— Nē, — atbildēja Dilans. — Es esmu dzīvotspējīgs.

Filips pasmaidīja. Viņa acīs nebija siltuma. Bet Dilans nemeklēja siltumu. Viņš vienkārši gribēja, lai viņu atstāj mierā.

---

Divdesmit trīs gadu vecumā paziņoja par saderināšanos. Hercogiene Ingrida no Verdona — laba partija, izdevīga savienība. Dilans uzzināja ziņu no tēva pusdienu laikā.

— Tu precēsies, — teica imperators. — Pēc mēneša izbraukšana uz Verdonu.

Dilans paskatījās uz šķīvi. Tad uz tēvu.

— Labi, — viņš teica.

— Vai tu vari vismaz izlikties priecīgs? — nopūtās imperatore.

— Es izliekos, — atbildēja Dilans. — Vienkārši es slikti izliekos.

Viņš negribēja precēties. Viņš negribēja aizbraukt. Bet viņš zināja, ka strīdēties ir bezjēdzīgi. Viņš bija princis. Tas bija viņa darbs — precēties ar vajadzīgo sievieti un nest labumu kronim.

Viņš ieslēdzās tornī, paņēma grāmatu un sēdēja līdz rītam. Neraudāja, nesita sienas. Vienkārši lasīja.