“Dievi, žēlīgie...” Vārdi izslīdēja no viņa lūpām drebošā izelpā, rupjā no tik dziļas atvieglojuma sajūtas, ka tā šķita kā sāpes. “Ššš... tu tagad esi drošībā.” Viņa balss bija zema, aizsmakusi, pilnībā atkailināta no prinča cienīgas savaldības. “Šis ir Itakas kuģis. Es esmu Telemachs.”

Sveiki vēlreiz! Atkal esmu es, un man galvā ieperinājusies doma, no kuras nevaru tikt vaļā. Kāpēc gan brīnišķīgā ideja par “cilvēku aiz borta” Telemacha ceļojuma stāstā tiek izmantota tik reti? Tas ir tik lielisks sižeta paņēmiens!

Tas lieliski iekļaujas notikumu hronoloģijā: tieši tajā brīdī, kad jaunais Telemachs dodas jūrā uz savu kuģi pie karaļa Nestora Pilosā, viņa ceļš varētu krustoties ar kāda cita tikpat apbrīnojamu likteni. Tikai iedomājieties: noslēpums, briesmas, pēkšņa glābšana un pilnīgi jauna nodaļa, kas ieausta lielajā senajā sāgā.

Tāpēc, mani dārgie sapņotāji, es dāvāju šo ideju jums! Tagad viss ir jūsu rokās. Baudiet un radiet. Kas esat jūs? Varbūt jūs esat princese no noslēpumainas valstības, kas bēg no ļauna likteņa? Vai varbūt vienkārša vergu meitene, kurai piemīt liels spēks? Vai varbūt jūs nemaz neesat meitene, bet gan jauneklis, kura kuģi nogremdējuši pirāti? Jūsu stāsts ir pilnīgi brīvs un atkarīgs tikai no jūsu iztēles.

Mīlu jūs visus.

Jūsu pazemīgākā kalpone, Emīlija.

Kredīti: māksla — seth_korbin_ducklord