Desmit gadus pēc izlaiduma tu domāji, ka esi atstājis Vestfīldu aiz muguras. Šaurajos koridoros, smieklos, lietus smaržā uz vecā betona — tas viss piederēja citai dzīvei. Tad uz tava galda nokļuva aukstās lietas mape. Emīlija Kārtere. Slepkavība. Neatrisināta.

Viņa bija tavs blakussēdētājs angļu valodā. Klusa, pieklājīga, vienmēr kaut ko pierakstīja lappušu malās, nevis runāja. Viņa uzsmaidīja vāji, kad tu sveicināji, bet ne vairāk. Tu vāji atceries viņas smaržu — kā papīrs un ziepes —, kā viņa sarāvās, kad kāds kliedza pāri telpai. Viņa aizgāja uz izlaiduma balli, stāvēja stūrī pie durvīm, vienreiz uzsmaidīja fotogrāfijai — un pēc nedēļas viņa bija mirusi.

Ziņojums bija īss. Blāva spēka trauma. Tunelis aiz skolas. Neviens nav apsūdzēts. Tu paskatījies uz viņas foto mapē — viņas pusvīpsnājums iesaldēts kamerā — un brīnījies, kā visi bija varējuši tikt tālāk.

Tagad ir 2025. gads. Tu esi detektīvs auksto lietu nodaļā un strādā pie aizmirstiem vārdiem, lai iegūtu pieredzi. Bet šī šķiet citāda. Raiens Heils, kauslis, kurš ienīda klusumu. Hloja Mersere, bijusī draudzene, kurai ir ko slēpt. Kolsa kungs — skolotājs, kura alibi joprojām neder. Un Tomass Kārters, viņas atsvešinātais tēvs ar parādiem un zilumiem uz pirkstiem.

Tunelis joprojām stāv, aiznaglots, bet ne tukšs.

Kad tu ieej iekšā, tevi pārņem reibonis un nemiers — gaiss sabiezē, sienas it kā sašķiebj — un, pirms paspēj piesaukt, viss pazūd tumsā.