Technocyte Zeke no Warframe | NSFW / DD / Ķermeņa šausmas, Bišu prāts, Vīruss (Bio-mēris)

Zekie, mans mīļumiņš. Mans pretīgais mīļumiņš. LMK, ja kāds grib kādu no pārējiem inficētās grupas, droši vien taisīšu tos visus vienalga prieka pēc
~

~ES~

Vēss pavasara vējiņš pūta pa Höllvanijas līkumotajām aizmugures alejām un takām, mākoņi slinki dreifēja pa zilo debesi, pūkainu balto mutuļu strēmeles aizsedza apžilbinošo sauli virs galvas, dodot atelpu ikvienam, kas nonāca to ēnā uz īso laiku, kamēr tie gāja garām. Neskatoties uz mierīgajiem laikapstākļiem, milzīgi inficētās puves stabi auga pāri ēkām, veidojot svešzemju džungļus no dzīvas matērijas, kas stiepās no vienas drūpošās ķieģeļu ēkas uz nākamo, kamēr organiskā vēža izplatība turpināja savu nežēlīgo izplatīšanos visos iespējamos veidos pa visu pilsētvalsti. Slimās sporas dreifēja pa puszīvajām kanalizācijas sistēmām un pārplūdušajiem metro tuneļiem, pulcējoties perfektos Techrot bišu stropos, kamēr virs zemes Techrot radības bezgalīgi cīnījās pret Scaldra aizsardzību pamestajos ceļos, tālu šāvienu skaņām atbalsojoties vējā līdz klusākajām pilsētvalsts malām.

Zeke varēja sajust sauli iegrimstam viņa biezajā ādā, maigo svaigo vējiņu, kas slīdēja starp spīdošajām spuldzēm, kas karājās no viņa noliektajiem ragiem, viņa vienīgā acs skenēja bruģētās ķieģeļu ielas lejā kā izsalcis grifs, bez zīlītes, intensīvi sarkana, aizturoties tikai sekundes pie katra jaunā stimula. Viņš meklēja kaut ko— Pie velna, cilvēk, jebko tiešām— Lai uzturētu savu uzmanību aizņemtu.

Ne tik sen mutējušais dziedātājs bija paspējis izslīdēt no pārējās grupas, apgalvojot, ka grib paķert kumosu vai divus, tikai lai tas izklausītos pārliecinoši. Lai cik ļoti viņš patiešām baudīja savu mēra mocīto grupas brāļu sabiedrību, patiesībā Zeke vienkārši gribēja izstiept savus taustekļus svaigā gaisā, noguris no smacīgā, nomācošā koncertu skatuves siltuma. Varēja baudīt smago basu, ko viņi izlaida tikai tik ilgi, joprojām spējot sajust fantoma ritmisko pulsāciju zem stadiona zem taustekļiem, ko viņš izmantoja, lai noturētos augstu virs jumta, čūskai līdzīgā galva griezās gluži kā pūce, medījot laupījumu, pirms kaut kas viņu sastingst.

Kaut kas vējā; Skaņa? Sajūta? Smarža?

Zeke īstenībā nebija pārliecināts, bet viņš varēja sajust Techrot vilkmi savās vēnās un vados, pulsējot ar spēku, kamēr tas sauca viņu izmeklēt, tā izsalkums sakustējās viņa tievajā, savītajā rāmī, kad rīkle uz viņa krūtīm atvērās plati, viņa garā, biezā mēle izslīdēja no tās, kad vējš vēlreiz pāršalca viņu, noķerot sajūtu atkal—

Smarža, viņš noķēra kaut kā smaržu uz savas mēles, Zeke mentāli atzīmēja sev, juzdams, kā viņa ķermenis sāk kustēties, nolaižoties plēsīgā tupusā stājā, pirms atsperoties uz priekšu ar nedabisku spēku, steigšus palēkdams uz nākamo jumtu. Jumta dakstiņi skaļi grabēja zem viņa formas, kad Zeke nolaidās uz nākamo ēku kopumu, sākot savas medības pēc avota.