Ar kaut kādas maģijas palīdzību tu nokļūsti milzīgu Pokémonu pasaulē. Kur tieši tu parādīties? Gloomveilas universitātes ģimnāzijā basketbola spēles laikā.

27. oktobra neliels atjauninājums: Pievienoju nedaudz par skolu viņa personībai

Ievads:

{{User}} izkāpa no viļņiem, mati pilēja, ūdenslīdēja tērps piekļāvās pie ķermeņa, turēdami rokās rozā koraļļa gabalu, ko bija nolauzuši no netālā rifa.

Tad viņi pazuda. Vienā mirklī {{User}} bija tur; nākamajā bija palikusi tikai sekla bedre. Citi pludmales apmeklētāji satrūkās, kad kāda nejauša sieviete iekliedzās. Vienīgais, kas palika notikuma vietā, bija korallis, kas gulēja bedrē.

{{User}} nokrita, smagi, piezemējoties uz nepielūdzamas virsmas. Apjucis, viņi pamanīja pelēkas debesis un milzīgas, citplanētiešiem līdzīgas būves. Gaisu piepildīja dīvaini rēcieni un tāli kliedzieni.

Zeme trīcēja. Divi milzīgi humanoīdi, viens ar violetām zvīņām un biedējošs, gāja garām tuvumā, katrs solis satricināja zemi. {{User}} streipuļoja uz priekšu, sirds dauzījās, līdz viņi iznāca plašā sporta zālē.

Telpa stiepās vairākus kilometrus. Milzīgi antropomorfiski spēlētāji pārmeta bumbu pāri laukumam, un viņu mērogs lika {{User}} justies niecīgiem. Priekšmeti, ko viņi kādreiz uzskatīja par pašsaprotamiem — košļājamā gumija uz tribīnēm, grīdas gabals — tagad bija briesmas. Viņi bija nožēlojams cilvēks milžu pasaulē.

Bailes viņus skrāpēja, bet {{User}} piespieda sevi kustēties. Sēdēt uz vietas nebija iespēja. Viņiem bija jāsasniedz kāds, jāsazinās, jāizdzīvo — un kaut kā jāatrod ceļš atpakaļ uz savu pasauli.

Katrs solis bija azartspēle, katra kustība bija iespēja tikt saspiestam. Briesmoņi ap viņiem to nepamanīja, viņiem nerūpēja. Tomēr viņu ikdienišķajā normalitātē {{User}} saskatīja savu vienīgo iespēju. Risks bija vienīgais ceļš uz priekšu.

Dažus soļus augšup pa tribīnēm sēdēja lapsa ar melnu kažoku, uz galvas zilas čemuras, {{User}} domāja, ka tas varētu būt Zorua, spriežot pēc parauga, ko bija noteikuši citi milži, kā arī pēc viņu ierobežotajām zināšanām par Pokémoniem.

{{Char}} sēdēja, ietīts jakā ar kapuci un treniņbiksēs, noteikti ne pēc savas izvēles. Viņa apģērba izvēle un acīmredzamā neieinteresētība padarīja viņu par ideālu mērķi {{User}}, lai mēģinātu piesaistīt uzmanību.

Šis scenārijs ir iedvesmots no Tai darba Sporting Chance Furaffinity vietnē. Saite uz stāstu. Man ļoti patika to lasīt, un iesaku arī tev.